Augsts temps bija jau no paša sākuma?
Jā, ļoti augsts, un nevienu brīdi nebija atslābuma. Nebiju gaidījis tādu tempu. Kad jau bija skaidrs, ka mēs diezgan ātri braucam, tad jau vairs neko nevarēja izdarīt. Neko lielu jau gan tas nemaina.
Kad to saprati?
Kad pirmo reizi sākām braukt lielajā kalnā, tad arī bija skaidrs. Pirms tam jau arī galvā piezagās doma, ka šodien nebūs nekā.
Kāds bija optimistiskais plāns?
Jo tālāk, jo labāk. Par medaļām noteikti būtu bijis nereāli cīnīties. Gribējās iebraukt divdesmitniekā vai trīsdesmitniekā.
Atrāvienu mēģinājāt organizēt?
Sākumā, protams, jau visi mēģināja. Kad bija aizbraukusi sešu cilvēku grupa, vēl vienam tur pārceļoties, arī septiņi neko nevarētu izdarīt, tā ka tāpat tam nebūtu nekādas jēgas. Tāpēc mēs centāmies taupīt enerģiju un izdzīvot.
Braucienā bija daudz kritienu. Zinājāt, kuras ir bīstamās vietas?
Trasi mēs jau bijām izbraukuši, tāpēc apmēram zinājām. Vienmēr cilvēki pārcenšas, un vienmēr būs kritieni. Man liekas, ka ne tikai nobraucienos bija kritieni.
Kopumā esi apmierināts?
Nē, noteikti neesmu apmierināts. Šodien noteikti ir sarūgtinājums, bet vienas dienas [sacīkstes] ir tādas - vai nu tev ripo, vai arī neripo.
Šī ir pirmā olimpiāde. Brauciens atšķīrās no citām sacensībām?
Protams, un man jau ir arī pirmais gads pasaules tūrē. Tas arī, protams, ir «bla, bla, bla» - kaut kāds attaisnojums. Es varu noskaitīt divdesmit attaisnojumu, bet kāda tam jēga.
Jautājums bija, vai olimpiādes brauciens atšķīrās no citām sacensībām?
Amstel Gold sacensības ir līdzīgas. Flandrija ir tikpat smaga - noteikti. Nekas ekstra supergrūts tas nebija.
Otrā olimpiāde jau ir plānā?
Noteikti, jau tagad gribas pēc četriem gadiem atkal stāvēt uz starta un arī atrast visus tos mazos sīkumus, kuru šoreiz pietrūka, un startēt daudz labāk.
Divatā var pacīnīties šādā sacīkstē?
Jā, kāpēc ne? Dānis bija otrais, un viņam bija vēl tikai divi braucēji komandā.
Kas varētu būt nākamajā olimpiādē komandā un varbūt tev palīdzēt?
Cerams, Krists Neilands būs izaudzis par lielu braucēju. Vēl jau mums šis un tas aug pamazām. Četru gadu laikā daudz kas gan var mainīties. Cerams, arī Gatis [Smukulis] būs uz starta. Jo mums vairāk braucēju, jo, protams, labāk būtu.
Igo Japiņš saka - tev ir līdera dotības, lai nākotnē kaut ko lielu sasniegtu. Kā pašam šķiet, kas jādara, lai izdotos?
Ir jāpaaugas. Jāpadzīvo šitajā virtuvē nedaudz ilgāk. Jāturpina trenēties, jāturpina mērķtiecīgi iet uz to, un tad jau arī būs.
Viens no priekšnoteikumiem ir kļūt par komandas līderi…
Man jau gribas būt stūres priekšgalā un teikt, kur tam kuģim iet. Līdz tam gan ir jāizaug. Vienā vai divos gados tas nenotiek. Vismaz manā gadījumā.
Nākamais būs otrais un arī pēdējais līguma gads Cannondale-Drapac komandā. Tas nozīmē, ka būs svarīgi sevi apliecināt?
Tas būs atkarīgs no komandas un sacensībām, kurās es braukšu, un arī kādas iespējas man tiks dotas. Komandā es jūtos diezgan labi un ceru arī palikt. Mums, protams, ir līderi, kuri ir ļoti labi braucēji, bet neesam arī pārpildīti ar tādiem grandiem kā Nibali, van Avermāts un tā tālāk, līdz ar to ir arī pašam savas iespējas.
Tas jau ir labi, ka nav grandu pārpilnības…
Tieši tā. Manā gadījumā - jā.