Tā kā valstī vairāk nekā ar piekto daļu pasaules iedzīvotāju atrodas tikai desmitā daļa pasaules aramzemes, ideoloģiskais mērķis saviem spēkiem nodrošināt 95% rīsu un kviešu (divu galveno pārtikas kultūru) piegāžu tika atzīts par neracionālu, uzskatot - ierobežotās lauksaimniecības platības nepieciešams izmantot efektīvāk. Protams, atteikties no tā dēvētās pamata pašpietiekamības stratēģijas Ķīna negrasās, tomēr plāni paredz - ja 2013. gadā valstī tika izaudzēti 602 miljoni tonnu labības, tad 2020. gadā šis rādītājs pazemināsies līdz 550 miljoniem tonnu, starpību aizstājot ar importu.
Savukārt pārtikas drošības akcentēšana ir saistīta ar to, ka pēdējos gados Ķīnu satricinājuši vairāki skandāli, zināmākais no tiem sākās 2008. gadā un bija saistīts ar bīstamas ķīmiskās vielas melamīna pievienošanu piena produktiem, tostarp bērnu pārtikai, kas noveda pie masveida saindēšanās un tika pat norādīts uz mazuļu nāves gadījumiem. Tāpat lielu rezonansi Ķīnā izraisīja augstas kancerogēnu smago metālu koncentrācijas atklāšana rīsos un vērienīga afēra, kad aitas gaļas vietā tika pārdota kažokzvēru un pat žurku gaļa.
Rezultātā - 2008. gadā atbilstoši Pew Research datiem pārtikas drošību par galveno nozares problēmu uzskatīja tikai 12% ķīniešu, savukārt 2012. gadā viņu skaits bija audzis līdz 41% valsts iedzīvotāju. Tas savukārt norāda uz nepieciešamību mainīt darbakārtību, priekšplānā izvirzot nevis pārtikas pietiekamības, bet nu jau kvalitātes un drošības jautājumus.
Ķīnas jaunā stratēģija, kas vienlaikus ar kvalitātes celšanu pašu mājās paredz arī importa apjomu palielināšanu, jau ir atstājusi ievērojamu ietekmi uz lauksaimniecību, kā arī pārtikas preču un izejvielu tirgu globālā mērogā, turklāt eksperti paredz, ka ietekme tikai turpinās augt. Ķīna, kuras lauksaimniecības sektorā ir nodarbināti vairāk par 300 miljoniem cilvēku (aptuveni tikpat, cik ir iedzīvotāju ASV vai Rietumeiropā) un kura ir pasaulē lielākā daudzu pārtikas kultūru un produktu - rīsu, kviešu, miežu, kartupeļu, ābolu, cūkgaļas, zivju un vairāku citu - ražotāja un patērētāja, vēlas padarīt lauksaimniecību efektīvāku, stimulējot zemniekus pievērsties nozarēm ar augstāku pievienoto vērtību.
Cūka - labklājības simbols
Kopējo situāciju Ķīnas pārtikas nozarē vislabāk raksturo procesi cūkgaļas ražošanā. Cūkgaļas lietošana uzturā Ķīnā tradicionāli ir tikusi uzskatīta par labklājības simbolu, tā ir arī ķīniešu virtuves neatņemama sastāvdaļa, tādēļ pēc trūkuma un ierobežojumu desmitgadēm patēriņš aug gluži vai kosmiskā ātrumā. Šobrīd Ķīnas iedzīvotājs vidēji patērē 39 kg cūkgaļas gadā - sešas reizes vairāk nekā 1979. gadā -, turklāt atbilstoši pašpietiekamības politikai vairākums cūku tiek audzēts pašā Ķīnā - 500 miljonu dzīvnieku gadā jeb puse no visas pasaules ražošanas. Jāpiebilst, ka ap 20% cūku Ķīnā tiek audzēts nelielās saimniecībās (ar mazāk nekā piecām galvām), turklāt varasiestādēm nākas regulāri cīnīties pret dzīvnieku audzēšanu lielpilsētās, kur liela daļa iedzīvotāju ir bijušie zemnieki. Tāpat ap 95% visu cūku pārstāv importētas šķirnes, apdraudot vietējo šķirņu pastāvēšanu, tāpēc valstī ir izveidota ģenētiskā cūku banka un īpašs tīkls vietējo cūku audzēšanai.
Ķīniešu mīlestība pret cūkgaļu arī ir radījusi situāciju, kad šī pārtikas produkta cenu kāpums izraisa visa pārtikas groza cenu būtisku palielināšanos, kā tas notika 2007. gadā, kad valstī zilās auss slimības dēļ gāja bojā 45 miljoni cūku. Pārtikas cenu indekss, kas neoficiāli tiek dēvēts par sivēnu cenu indeksu, sasniedza desmit gados augstāko rādītāju, dubultojās cūkgaļas imports, un, lai novērstu konfliktus tirdzniecības vietās, tika mobilizēts ievērojams skaits policistu. Pēc šiem notikumiem Ķīnā tika izveidots īpašs cūkgaļas rezerves fonds - gan dzīvā, gan saldētā veidā -, kas darbojas tāpat kā jebkurš rezerves fonds, veicot intervences tirgū cenu palielināšanās gadījumā, kā arī uzpērkot produkciju no zemniekiem cenu krituma periodos par cenu, kas garantē peļņu ražotājiem. Tāpat varasiestādes īsteno plašu cūkgaļas audzētāju atbalsta programmu - pēc Chatham House aprēķiniem 2012. gadā tai tika iztērēta summa, kas ekvivalenta 22 miljardiem ASV dolāru (aptuveni 18,94 miljardi eiro) jeb 47 dolāri (40,45 eiro) par vienu dzīvnieku. Mainoties lauksaimniecības politikai, šī summa nešaubīgi ir palielinājusies, lai gan oficiālā statistika par iepriekšējo gadu vēl nav pieejama.
Atkarība no importa
Vienlaikus cūkkopības, tāpat kā uzplaukstošās putnkopības un lopkopības, straujajai attīstībai ir arī ēnas puse. Lai arī cūkkopība notiek Ķīnā, lai izaudzētu vienu kilogramu gaļas, ir nepieciešami aptuveni seši kilogrami lopbarības graudaugu, galvenokārt sojas vai kukurūzas. Ierobežoto zemes platību, kā arī ūdens trūkuma dēļ tos nākas importēt - 2010. gadā sojas eksports uz Ķīnu pārsniedza 50% visas pasaules produkcijas, un gaidāms, ka 2020. gadā tas pats notiks ar kukurūzas eksportu, turklāt lielāko daļu eksporta veido ģenētiski modificēta produkcija, kuras audzēšana lielos apmēros, pēc vides aizstāvju domām, grauj ekosistēmu Dienvidamerikā un Āfrikā.
Atkarība no importa ir radījusi arī atkarību no izejvielu cenām, un šo problēmu Ķīna cenšas risināt, iegādājoties un nomājot lielas zemas platības ārvalstīs, kā arī ar investīcijām. Zīmīgi, ka ģenētiski modificētu organismu jeb ĢMO audzēšana pašā Ķīnā, runājot oficiālajā valodā, netiek atbalstīta, taču šis fakts netraucē Pekinai visādi sekmēt tās audzēšanu, piemēram, Argentīnā, kas ir lielākā Ķīnas sojas piegādātāja. Informācija par zemes iegādēm netiek publiskota, tomēr Kanādas Starptautiskais stabilas attīstības institūts ir aprēķinājis, ka iegādāti aptuveni pieci miljoni hektāru zemes. Citi pētnieki uzskata, ka platības varētu būt jūtami lielākas, jo daudzas no tām nav iegādātas tieši. Piemēram, kad Ķīnas lielākais cūkgaļas ražotājs Shuanghui 2013. gadā pārpirka ASV lielāko cūkgaļas ražotāju Smithfield Foods, tas vienlaikus kļuva arī par šim uzņēmumam piederošu lielu zemes platību īpašnieku ASV, Misūri un Teksasas štatā.
Ir vērts piebilst, ka Ķīnas varasiestādes plaši izmanto savas iespējas, lai pasargātu vietējos ražotājus no konkurences, piemēram, nesen Ķīna, atsaucoties uz putnu gripas vīrusu, aizliedza gan vistas gaļas, gan olu importu no ASV.
Eksperti uzskata, ka aizlieguma (Ķīna bija sestais lielākais ASV vistas gaļas tirgus) patiesais mērķis ir sekmēt vietējo ražošanu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Pekina jau vairākkārt centusies ierobežot putnu gaļas importu no Savienotajām Valstīm, un pēdējās šī iemesla dēļ pat ir vērsušās ar sūdzībām Pasaules Tirdzniecības organizācijā.