No malas izskatījās, ka Borodavko cīņu iesāka aktīvāk, un sportists tam arī piekrita: «Aktīvāk jau iesāku, bet cīņa parādīja, ka viņš ir spēcīgāks un ka viņam ir lielāka pieredze. Rezultāts visu jau izsaka. Es centos, bija labs noskaņojums un laba pašsajūta, taču mums ir tāds sporta veids, ka viena kļūda visu izšķir. Olimpiskā sistēma arī nedod iespēju reabilitēties. Es zināju, ka viņš to paņēmienu lieto, bet ilgi viņš to gatavo, maskējas, un nevar zināt, kurā brīdī būs. Palaidu garām to kustību. Tas ir viņa kroņa paņēmiens. Diemžēl vai par laimi - nezinu kā būtu pareizāk teikt, bet Japānā ir ļoti spēcīgas džudo tradīcijas. Gatavošanās viņiem ir ļoti augstā līmenī, strādā šajā jomā pat institūti. Centos tam nepievērst uzmanību, bet izrādījās, ka viņš ir galvas tiesu spēcīgāks.»
Atšķirībā no 2012. gada Londonas olimpiskajām spēlēm, kad Jevgeņijs pretinieku uzzināja tikai sacensību dienā autobusā pa ceļam uz arēnu, šoreiz viņš trenerim savlaicīgi pavaicāja, ar ko būs jācīnās. «Jā, mēs gatavojāmies, bet tas nedeva vēlamo rezultātu. Nenostrādāja taktika. Viņš jau arī gatavojās. Izpētīja, kā vajadzētu cīnīties, un neļāva man darīt, ko es gribēju.» Borodavko nesūkstījās, ka viņam būtu slikta izloze. «Principā jau bija vienalga, pret ko cīnīties. Šajā līmenī viens par otru pretinieki ir spēcīgāki.»
Borodavko secināja, ka olimpiādēs viņam neveicas. Un piebilda - pagaidām: «Nākotni es negribu zīlēt, bet liela negatīvisma man nav, lai tagad visu karinātu uz nagliņas. Paies laiks, tad… Strauji pilnīgi noteikti es negrasos beigt startēt. Paskatīsimies.»