Rodrigo Ābols
Tāda dīvaina spēle bija. Kad sāc spriest, kā vārtos krita ripas: rikošets pēc rikošeta, īsti smuku golu nebija. Jāmāk uzvarēt spēles arī nesmukā veidā.
Kāda atmosfēra valdīja ģērbtuvē pēc atspēlēšanās no 0:3?
Centāmies nomierināties. Nedrīkstējām skriet pa galvu pa kaklu uz priekšu. Apzinājāmies, ka Šveice ir meistarīga komanda, kas uzreiz varētu mūs sodīt par jebkuru pārgalvību. Centāmies savaldīt emocijas, lai nospēlētu periodu līdz galam.
Par trešajiem zaudētajiem vārtiem. Kā tev šķita - bija vai nebija tie jāieskaita?
Es teiktu, ka piecdesmit pret piecdesmit. Man kā latvietim gan vairāk likās, ka drīzāk jau nebija jāskaita, bet tas lai paliek uz tiesneša sirdsapziņas. Nezinu, vai viņš varēs naktī gulēt mierīgi. Jāpaskatās vēlreiz video.
Kuri vārti bija «tīrāki» - Mozjakina izpildījumā, ko pret Latviju neieskaitīja, vai tomēr šie?
Mozjakina gols tad drīzāk bija jāieskaita, bet šis ne. Bet zaudējām ne tiesnešu dēļ.
Kāda sajūta pēc četrām spēlēm?
It kā labi spēlējam, bet tabulā ir tikai divi punkti. Angliski ir tāds teiciens - rūgti salda sajūta. It kā spēlējam labi, taču nespējam novadīt vienā līmenī visas sešdesmit minūtes līdz galam. Manuprāt, tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc mums tiktāl ir tik maz punktu.
Atkal tika pamatīgi jaukti uzbrucēju virknējumi. Tas palīdzēja iegūt otro elpu?
Varbūt, jā. Viņiem iekrita rikošeti, mums iekrita rikošeti, maiņas pamainās, un līdz ar to arī viss spēles ritms mainās. Taču hokejā tas ir ierasts - ja spēle nevedas, jāmaina virknējumi.
Beigās bija svarīgāk neielaist vai iemest?
Sākumā iemest un tad vairs neielaist (smaida). Nebija jau tā, ka pa galvu pa kaklu skrējām uz priekšu, lai iemestu paši. Protams, gribējām izcīnīt trīs punktus, taču beigās sanāca dabūt ripu savos vārtos. Kaut kā nenospēlējām... es pat neteikšu vienkārši, bet nenospēlējām gudrāk un ar vēsāku galvu.