Mārtiņš stāsta: «Pusotra gada, ko Dobijs pavadīja patversmē, ir tas pats, kas cilvēkam desmit gadu cietumā, kaut arī viņš dzīvoja Latvijas labākajā patversmē. Pirmās naktis mūsmājās Dobis kā kara veterāns lēca augšā un rēja, rēja. Laikam jau zemapziņā patversmes ainiņas lēca laukā. Tagad viņš ir nomierinājies, jauks un komunikabls suns.»
Klimpīgais kaķi nenoķers
Mārtiņš Daugulis ir daudzšķautņains cilvēks - Improvizācijas teātra aktieris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors, lielisks pasākumu un kāzu vadītājs. Vēl plašāk viņš kļuvis pazīstams kā Latvijas televīzijas raidījuma Ciemiņš virtuvē vadītājs. Mārtiņš ar sievu Lauru reālos darbos pauž savu patikšanu pret suņiem. Laura ikdienā nodarbojas ar fotografēšanu un pasākumu organizēšanu, viņa ar fotoaparātu bieži sastopama patversmēs. Mārtiņš jau vairākus gadus vada patversmes Labās mājas organizētās bezšķirnes suņu izstādes un orientēšanās sacensības ar suņiem Robins mežā: «Tie ir nenormāli forši notikumi! Cilvēki jau ir novērtējuši, cik daudz pozitīvu emociju, enerģiju un prieka tie sniedz. Dalībnieki nāk ar un bez suņiem, čubinās, smaida, arī suņi ir laimīgi, visapkārt valda fantastiska gaisotne!»
Mūs sagaidot, Dobijs, drošības pēc paņemts saitē blakus Mārtiņam, nācējus vēro ar aizdomām tumšajās acīs - nez ko atbraukušie meklē mūsmājās? Sapratis, ka nākam bez ļauna nodoma, Dobijs nomierinās.
Iekštelpās, gluži kā lidostā face control postenī, mūs pārbauda skaistais runcis Zigis. Mārtiņa sievasmāte Agrita ceļ galdā pašceptu kūku un stāsta: «Mūsu iepriekšējais suns Boss bija ļoti gudrs, beigās viņš ilgi slimoja. Mārtiņš ar Lauru viņu vadāja pie lieliskajiem veterinārārstiem Jelgavas Universitātes klīnikā, bet suni neizdevās izglābt. Pēc Bosa nolēmām patversmē paņemt nevis kucēnu, bet jau pieaugušu suni. Televīzijas raidījumā Ķepa uz sirds Dobi adopcijai piedāvāja Juris Žagars. Man suns iekrita sirdī. Uz Labajām mājām aizbraucām trijatā - es un Mārtiņš ar Lauru. Noslēdzām ar patversmi adopcijas līgumu un braucām mājās, kur jau viss bija sagatavots sunīša uzņemšanai. Dobijs ir patversmē dotais vārds. Viņš no pirmās dienas nopietni sargā māju. Esam ļoti apmierināti. Tagad Dobis ir slavenākais suns Carnikavā, jo krusttēvs taču Juris Žagars!»
Mārtiņš papildina sievasmātes stāstu: «Kad Boss nomira, mums bija skaidrs, ka ņemsim suni, lai neieilgtu depresīvs tukšums. Vēlējāmies dot mājas patversmes sunim. Agrita jau bija noskatījusi Dobi, taču patversmē uzzinājām, ka Dobim nepatīk kaķi, bet mums mājās piecus gadus vecs runcis Zigis, kurš savulaik pats atnāca pie mums no nekurienes. Vai šiem sapasēs? Tāpēc apskatījām arī citus suņus, bet tā ķīmija neizveidojās. Mums patīk lieli suņi, un Dobis bija viens no lielākajiem, apaļš nobarojies. Spriedām - tāds klimpīgs radījums kaķi nenoķers! Dobi uz mājām pavadīja goda eskorts - Valsts policijas koledžas studenti - skaisti un gaiši jaunieši, kas bija atnākuši uz patversmi vest pastaigā suņus.»
Neklenderēt pa lielveikalu
Dobim ir no trim līdz pieciem gadiem. Viņa firmas zīme - noļukusi auss. Kažoks maskēšanās tērpa krāsās - kā leģionāram Āfrikā. Tagad šķiet, ka dzīve Carnikavā nopietnajam sunim ir likteņa nolemta. Boss visu mūžu baidījies no kāpnēm, bet Dobis jau pirmajā naktī uzklunkurējis otrajā stāvā. Mārtiņš priecājas: «Gauja te septiņu minūšu attālumā, tepat arī mežs un jūra. Dobim šausmīgi patīk rakt un mētāt zemi. To vajag redzēt, kā viņš bauda procesu, smaidot pa visu seju! Vēl viena viņa īpašība - ne tikai dārzā, bet arī istabā slēpt pārtiku nebaltai dienai. Viņš no pirmās dienas mūs nepacietīgi gaida mājās. Kad nākam, dibens iet pa gaisu! Patversmē Dobis uz nervu pamata meta spalvu. Tagad viss ir kārtībā, kažoks spīd un laistās.»
Mārtiņš atceras bērnības iespaidus: «Man šķita, ka patversmēs kaķus sabāž vienā maisā un sadedzina! Būtu bail pat tuvoties tai iestādei! Tā domāja daudzi. Tagad sabiedrības attieksme pret dzīvnieku patversmēm un to iemītniekiem strauji mainās. Svarīgi, ka patversmju darba popularizēšanā piedalās pazīstami cilvēki - aktieri, mūziķi, literāti -, viņi kliedē aizspriedumus un šaubas. Neskaitāmi cilvēki tieši patversmēs atraduši savu labāko un uzticīgāko četrkājaino kompanjonu. Daudzi nesavtīgi palīdz labdarības akcijās un ikdienā. Gaiši cilvēki ir brīvprātīgie palīgi, un viņu skaits aug. Brīvdienās pie patversmēm stāv mašīnu rindas, sabrauc ģimenes ar bērniem. Tas ir skaists piedzīvojums - pastaiga mežā ar suni svaigā gaisā un labā sabiedrībā. Tas ir daudzkārt labāk, nekā stundām ilgi bezmērķīgi klīst pa lielveikaliem. Nesen vadīju pasākumu farmaceitiem, un kāda sieviete stāstīja - suņi novērš virkni slimību, jo cilvēkam ir gan mentāla komunikācija ar dzīvnieku, gan kustību prieks. Mēs pēc dabas esam nenormāli slinki, ja būs iespēja neko nedarīt, cilvēks arī nedarīs. Dzīvnieks pārliecinoši motivē - ir jāiet, jākustas!»