Nereti no rītiem tā redzu tētus un mammas stiepjam vēl lāga nepamodušās atvases uz bērnudārzu. Kādi tur maigi vārdi, kāda parunāšanās - jāsteidzas taču uz darbu! Piedodiet par salīdzinājumu, bet katrs savā dzīvē esam izjutuši sirsnīgas sarunas svētību. Sarunāties ar bērnu ir tikai pašsaprotami, bet teiksiet - kā var sarunāties ar suni? Viņš taču nesaprot cilvēka valodu!
Var un vajag. Katrs, kas dzīvo kopā ar suni, ievērojis dzīvnieka unikālo spēju reaģēt uz saimnieka noskaņojumu, ieklausīties teiktajā, nolasīt domas. Mīlestība pret cilvēku sunim ierakstīta dvēselē, tā ir viņa sūtība, un mums atliek tikai uzklausīt savu četrkājaino kompanjonu un sarunāties ar viņu tāpat kā ar savu tuvāko.
Spēja saprast suņa reju, skatiena vai astes luncināšanas patieso jēgu nerodas vienā dienā. Vai mājdzīvnieks sapratīs tieši viņam teikto, atkarīgs no tā, cik bieži ar viņu runāsim. Esmu pārliecinājusies, ka šāda kontaktēšanās nereti pārtop interesantā dialogā. Neticat? Pamēģiniet!