Līga ieliek vāzē ziedus, sakārto vīram krekla apkaklīti, noglauda Mori, virtuvē uzvāra kafiju un sataisa maizītes ar tikko Matīsa tirgū nopirkto kaņepju sviestu. Ar ikdienišķām ierastām darbībām aktrise pēc mēģinājuma atmosfēras atgriežas reālajā dzīvē.
Trešo reizi tandēmā
Līga stāsta par topošo Teātra TT jauniestudējumu, kura pirmizrāde 20. aprīlī notiks kādā Čaka ielas parasta nama parastā dzīvoklī. «Pirmkārt, iestudējam jaunās dramaturģes Justīnes Kļavas lugu Dāmas, otrkārt, lugu iestudē režisore, Jaunā Rīgas teātra aktrise Inga Tropa, kuru skatītāji pazīst arī kā Ieviņu TV seriālā Ugunsgrēks. Lugai spraigs sižets, tajā savijas sāpīgi mirkļi ar ikdienas komiku, un tas ir stāsts par nepilnās ģimenes modeli, kad kopā dzīvo vecmamma, meita un mazmeita - šajā lomā jaunā aktrise Ance Strazda.
Man iestudējums ir īpašs vairāku iemeslu dēļ, taču galvenais no tiem - tikai trešo reizi dzīvē uz skatuves tiekos ar savu meitu Annu Putniņu. Man - vecmammas Marijas loma, Anna tēlo manu meitu Staņislavu. Interesanti arī tas, ka strādājam neierastos apstākļos, īstā dzīvoklī, kas skatītājos radīs patiesas klātesamības iespaidu. Būs interesanti,» ir pārliecināta aktrise.
Līga dramaturģiskajā materiālā saskata daudz ko no savas biogrāfijas: «Atceros savu māti Annu. Viņa bija stipra, valdonīga sieviete, kuras pakļautībā dzīvoju divdesmit gadus, līdz pat laikam, kamēr apprecējos ar Pauli. Ja mana mamma nebūtu tik valdonīga bijusi, varbūt man būtu pilnīgi cits raksturs. Mātes un meitas attiecības ir interesanta tēma daudzu sieviešu dzīvē. Šīs attiecības savā grāmatā Mātes un meitas interesanti analizējis psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Vienu esmu skaidri sapratusi - nedrīkst jaukties savu bērnu dzīvē.»
Vērtējot laika straujo ritējumu, atceramies, ka Anna Putniņa kopā ar vīru dramaturgu Lauri Gundaru 2000. gadā nodibināja Teātri TT, un Anna kopā ar mammu spēlēja divās izrādēs - lugā Okeānā kāds svilpj, pēc tam vēl vienā kopīgā darbā - iestudējumā Tiritomba jeb zelta zivtiņa. Līga saka, ka spēlēt kopā ar meitu ir aizraujoši un skaisti, jo uz skatuves pazūd mātes un meitas attiecības: «Profesionālajās lietās mums ir laba saprašanās, izrādē esam tikai partneres. Tā būs arī šoreiz.»
Gribu būt es pati
Žurnālisti Līgu apveltījuši ar Latvijas kino ikonas zeltīto nosaukumu. Un pelnīti. Līga Liepiņa - Rīgas Kinostudijas Tautas kinoaktieru studijas audzēkne - latviešu kino uz palikšanu ienāca, pateicoties Rolanda Kalniņa uzticībai un redzējumam, ka no vienkāršās meitenes izaugs lietaskoks. Viņš uzticēja Līgai Bellas lomu leģendām apvītajā filmā Elpojiet dziļi (1967).
Filmai jau drīz pusgadsimtu ilga biogrāfija. Līga atceras: «Režisors mums uzticējās, un man nebija grūti strādāt, jo nekas jau nebija jāspēlē, biju, kāda patiesībā arī biju.»
Latviešu kino zelta gadi sakrita ar Līgas radošā darba sākumposmu. Viņai veicās - jaunā aktrise kļuva plaši atpazīstama pēc Emmas lomas filmā Pie bagātās kundzes (1969), Billes lomas filmā Klāvs - Mārtiņa dēls (1970), Veronikas tēla filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) un vēl daudzām citām.
«Kinostudija bija manas otrās mājas, tāpēc tagad, ejot pa tās izmirušajiem gaiteņiem ar aktieru bildēm pie sienām, sirdī ir sāpīgs tukšums,» atzīst aktrise.
Pirmos piecus gadus Līga Liepiņa strādāja Jaunatnes teātrī, bet no 1977. gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise. No vienas puses, laimīga, jo par lomu trūkumu Līgai nav bijis iemesla sūdzēties. No otras puses, pazīstot Līgu jau ilgus gadus, zinu, ka viņa vienmēr ļoti vairījusies no publicitātes, kas nekādi nav savienojams ar aktrises profesiju. Tajā esi kā uz delnas gan darbā, gan privātajā dzīvē.
Līgas atzīšanās ir saprotama un vienkārša: «Teātrī es atraisos, dzīvoju ne savu, bet tēla dzīvi, paslēpjos svešā ādā. Tā vairs neesmu es - Līga Liepiņa. Es tikai pirms kādiem desmit gadiem to sapratu. Parasti aktieri saka - neko savā dzīvē nemainītu. Es gan ar šodienas prātu par aktrisi neietu mācīties. Ja būtu citādi, varbūt kļūtu par mežzini, jo mans tēvs bija mežsargs. Taču mežzinim labi jāzina matemātika, bet man vēl tagad ļaunākajos sapņos jāliek eksāmens algebrā! Mani nomāc aktiera atkarība. Gribu būt es pati, bet man visu laiku nākas pielāgoties. Sākumā darbu idealizēju, un mums - studijas audzēkņiem - paveicās, jo Rolands Kalniņš bija dikti uzmanīgs un forši virzīja aktieri uz mērķi. Aktrisei jāiet līdzi režisoram, es savu domu nekad neuzspiežu, bet tas ir diezgan mokoši.»
Kad jauna un daudzsološa
Jau četrdesmit septiņus gadus Līga ir dramaturga Paula Putniņa sieva. Kā viņi iepazinās?
Līga pasmaida: «Atkal sagadīšanās. Es filmējos pie Leonīda Leimaņa galvenajā lomā Pie bagātās kundzes. Reiz ar Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi iegājām kafejnīcā Turaida. Tur priekšā bija Pauls, viņš ir Ģirta radinieks. Par Paulu zināju tik vien, ka ir lugas Kā sadalīt zelta dievieti autors. Man tā izrāde ļoti patika. Tādas garas izrunāšanās mums nebija. Gredzenus mijām 1969. gada 10. februārī, bet oficiāli sarakstījāmies tā paša gada 13. martā. Es iekļuvu stiprā dzimtā, kurā viss bija pakļauts Piebalgai.
Tagad Reinkaļvos dzīvo mūsu dēls Indriķis ar ģimeni, mazliet atstatāk māju uzcēla Anna ar vīru Lauri Gundaru, viņiem divi dēli Uga un Jurģis. Vasaras tur vadām visi kopā, Piebalgā joprojām viss koncentrējas. Man patīk laukos, jo pati no laukiem nākusi. Vienkārši man patīk tur būt, strādāt zemes darbus, skatīties, kā no sēklas izaug brīnums. Starp citu, tas ir ļoti radošs process, kad vari pievērsties sev un padomāt.»
Anna smej, ka pat runčuks Moris ir no Piebalgas. Viņa brālītis dzīvo Annas mājā, un Anna arī ieteikusi paņemt Mori tētim, lai viņam nav garlaicīgi, vadot dienas mājās. Mīlīgs, bet vēl «apķērīgs» kaķis, kurš rotaļājoties šad tad ielaiž nagus saimnieka kājā. Kad Reinkaļvos ierodas Moris, vietējās peles un žurkas mūk.
Tā mana baznīca
Līga atzīstas, ka pie plīts stāvēt, tas ir pienākums, nevis sirdij tīkama nodarbe.
«Varbūt tas tāpēc, ka mana māte bija kaucmindiete. Dzīvojām nabadzīgi, bet tēvs bija mednieks un mamma taisīja garšīgas lietas no medījuma ar brūkleņu zapti. Mamma pa virtuvi, es no viņas riktēšanas pamuku pa kūti, un tā arī lāgā neiemācījos ēst taisīt. Abi ar Paulu esam pieticīgi ēšanā, un nekādas kūkas es tiešām netaisu!» saka Līga.
Aktrise saprot, ka «būtu jau arī laiks prasties un aiziet no teātra, jo gadi ir gadi». Iepriekšējā sezonā bija skaista loma Ināras Sluckas iestudējumā …bagātā kundze, kur pamatā tika ņemta filma Pie bagātās kundzes un atmiņas raisīja atkal skanošā Marģera Zariņa mūzika. Šogad Nacionālajā teātrī Līgai nav nevienas jaunas lomas.
«Zemapziņā saprotu, ka radošais loks noslēdzas, bet pagaidām spēlēju agrāk iestudētajās izrādēs. Spēkus man dod simfoniskās mūzikas apmeklējumi, tā ir mana baznīca,» - tā Līga Liepiņa.