Aizvadītajā nedēļā šokēja eiroparlamentāriete Inese Vaidere, intervijā Latvijas Radio paužot, ka Grieķija, iespējams, apzināti ielaiž vairāk bēgļu Rietumeiropā, un it īpaši Vācijā, tādējādi neviļus atriebjoties par tai pērn uzspiesto taupības politiku.
Grēkāzis nu atrasts, var bakstīt ar zarainu koku, visādas nebūšanas no pagātnes pieredzes vispārinot uz pašreiz pie varas esošajiem (jo īpaši, ja tie ideoloģiski «nepareizi») un grieķu tautu kā tādu, kas esot radusi «dzīvot uz citu rēķina».
Iedomājos, kā būtu, ja Latvija atrastos uz bēgļu takas. Krīzes novārdzinātai uzņemot nelegālo migrantu tūkstošus, īpaši, ja tie iekļūst no jūras, kur nevar tā vienkārši pagriezt par 180 grādiem, iespert pa dibenu, lai iet, no kurienes nākuši. Un tad vēl atrodas dažādi pārgudri eiroparlamentārieši ar «uzbraucieniem», ka mēs nepietiekami sargājam ES ārējo robežu un, kas vēl trakāk, ļaujam ieceļotājiem virzīties tālāk kopīgajā telpā, tāpēc varbūt arī mēs būtu no tās kaut kā īpaši izolējami.
Tādos brīžos aizvien vairāk nostiprinās pārliecība: ja ārējā robeža Eiropas Savienībai ir būtiska, tai krietni lielāki resursi jāvelta tās aizsardzībā. Pašreizējie Frontex spēki tam nepietiekami. Vainot, ka kāda pierobežas valsts pati ar to netiek galā, ir tas pats, kas daudzdzīvokļu namā lamāt augšstāva iemītniekus, ka tie neremontē jumtu, tādējādi nodarot kaitējumu arī pārējiem. Vai vēl precīzāk pēc analoģijas ar Vaideres teikto - augšstāvā dzīvojošie nepietiekami rūpējas par lietus ūdens uzkrāšanu milzu spaiņos un toveros, lai tas neplūstu zemāk esošajiem uz galvas. Ir skaidrs, ka nekādi pārmetumi «malējiem» nav nopietni vērtējama alternatīva kopīgi nodrošinātam jumta remontam.
Protams, labi, ka šobrīd lieli resursi tiek veltīti tam, lai migrantus aizkavētu aiz Eiropas Savienības robežas esošajā Turcijā. Ir labi, ka turki tiek visādi slavēti par lielo gatavību «apgūt» Eiropas dāvāto naudu un ka migrantiem ar to tiek padots skaidrs signāls, ka ceļš uz sapņu zemi Vāciju būs daudz sarežģītāks nekā iepriekš, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka kāds cits turpat blakus esošs būtu totāli jāpazemo. Un vēl ar tēzi, ka «apzināti ielaiž». Lai kāds apzināti padarītu savu zemi par caurstaigājamu sētu ar domu, ka ar to ieriebs visai attālam kaimiņam? Kā līdz kam tādam var aizdomāties persona, kas jau pārdesmit gadus aktīvi darbojas politikā Latvijas un beidzamajos gados arī Eiropas līmenī?! Jeb te atkal sastopamies ar situāciju, kad augsta amatpersona runā, daudz nedomājot par satura jēgu,- galvenais, ka frāzes gana asas, kategoriskas, «drosmīgas»?