Tomēr meitene par to nesūdzas - stāsta ar smaidu. Savu darbu viņa uztver ļoti nopietni, jo virzās uz konkrētiem mērķiem. Iedvesmu smeļas no saviem pacientiem un priecājas, ka ir izdevies atrast savu vietu. Lai gan Liāna slimnīcā strādā tikai divus gadus, jau tagad viņai tā ir kā mājas. Un tas nekas, ka savu mērķu sasniegšanai citas lietas nākas nedaudz atlikt.
Pretēji Liānas stāstītajam sākotnēji, Dienai ienākot nodaļā, viss ir kā TV ekrānos. Rosās studenti baltos uzsvārčos, garām steidz ārsti un pa palātas durvīm veras ieinteresēti pacienti. Liānu gan nemaz uzreiz neatpazīstu, tomēr ievērojot saprotu, ka no studentiem viņu atšķir citas krāsas forma. Meitene ir aizrāvusies ar darbu, un par to dienas vidū nav jābrīnās, īpaši tāpēc, ka pati atzīst - viņai ir svarīgi visu paveikt rūpīgi un ar smaidu sejā. Arī pēc sarunas, kuras laikā meitene var atvilkt elpu, var pilnībā saprast viņas pacientus, kuri par Liānu saka: «Sirdsmāsiņa!»
Viss ir redzēts
Medicīnas joma tomēr nav bijusi pirmā Liānas izvēle. Lai gan meitenei ir tikai 25 gadi, izmēģināts ir daudz - mehatronika Rēzeknes Augstskolā, sekretāres arods profesionālajā vidusskolā. Tomēr šīs jomas nav piesaistījušas, tāpēc paralēli sākts apgūt arī māsas profesiju. Un pēc rūpīgām pārdomām secināts - jā, tas ir viņai. Par Liānas izvēli nebrīnījās viņas draugi - kaut kā vienmēr zinājuši, ka viņa savu vietu atradīs medicīnā. Turklāt Liānas oma strādājusi ķirurģijas nodaļā Ludzas slimnīcā un no asinīm meitene nekad nav ģībusi - kopš bērnības viss ir redzēts.
Dažādas analīzes, medikamenti, sistēmas, katetri, jaunu pacientu uzņemšana un veidlapas tagad ir Liānas ikdiena. Darba nu nepavisam nav maz. Sarunas laikā gan skan jau ierasti vārdi - patlaban trūkst kvotu, tāpēc ik pa laikam ir brītiņš ievilkt elpu, bet jau janvārī atkal gaidāmas pacientu gūzmas. Tā kā nodaļā kopumā ir sešas māsas un virsmāsa, ieviesta palātu sistēma. Liāna šobrīd rūpējas par pacientiem divās palātās. Bet tas nav viss - jāpalīdz arī cilvēkiem no dienas stacionāra. Līdz ar to nav nekā neparasta, ja ikdienā palīdzīga roka tiek sniegta pat 40 pacientiem. Kādā brīdī meitene arī smej - jā, ja ir vieta, tad pacienti guļ palātās. Ja ne, tad pat gaitenī.
Lai gan sanāk aktīvi darboties visu dienu, ar to nekas nebeidzas - meitene turpina arī studijas maģistra līmeņa programmā. Tāpēc trīs reizes nedēļā pēc darba līdz pat vēlam vakaram atrodas augstskolā. Tur analīzes un katetrus nomaina vadības zinības, pētniecības un citas lietas. Nedēļas nogalēs - dežūras un studiju darbi. Arī uz savām mājām Ludzā bieži aizbraukt nesanāk, bet Liāna nesūdzas - tas ir normāli, ja vēlas sasniegt izvirzītos mērķus. Svarīgākais - lai pietiek enerģijas.
Ir priekšrocības
Tas, ka Liāna ir jauna, pēc viņas domām, ir viņas priekšrocība. Viņai vēl ir tā enerģija, apņēmība un nemācas virsū tik ļoti izplatītais izdegšanas sindroms. Ja nebūs jāskrien pie nākamā pacienta, viņa paliks, uzklausīs un tā tantiņa arī labprāt visu izstāstīs. Viņa pieļauj, ka pēc daudziem gadiem arī viņa to vairs nespēs, jo gribēs vienkārši atpūsties.
Nav arī tā, ka Liānu ik pa laikam urda sajūta - kaut ātrāk varētu skriet prom, jo gribas darīt kaut ko citu. Jā, varbūt sanāk citas lietas, tajā skaitā izklaides, nolikt maliņā, bet, «ja gribu kaut kur vinnēt un eju uz vienu konkrētu mērķi, tad jāpieliek daudz spēka un laika, lai to arī sasniegtu», piebilst meitene.
Arī kolektīvs ļoti atbalsta un gan izlīdz grūtā brīdī, gan palaidīs arī ātrāk uz mācībām. Tas viss tomēr nedod garantiju, ka kādu reizi uz viņu šķībi nepaskatīsies pacients. Ir bijušas reizes, kad Liāna ienāk palātā, bet uz viņu skatās ar šaubām, vai jaunā meitene vispār kaut ko prot. Bet, kad parādi, ka proti un esi patiešām zinošs, attieksme mainās. Kā vienu no savām labākajām īpašībām Liāna min atbildību - ja viņai kaut kas ir uzticēts, meitene to paveiks. Turklāt katrā palātā vienmēr atradīsies kāda kundzīte, kas par Liānu zina visu - citiem jau viss būs izstāstīts un meiteni uzņems ar smaidu. Arī pacientu aizpildītajās anketās akcijas Meklējam sirdsmāsiņu ietvaros par Liānu ir tikai labi vārdi: «Atsaucīga, atbildīga, laipna, smaidīga, zinoša.»
Tam, ka ne vienmēr pacients uzreiz uzticēsies jaunai māsai, piekrīt arī nodaļas virsmāsa Sandra Lutere-Žurate. Taču viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks sevi pasniedz. Ja māsa palātā ies nobijusies, nepārliecināta un to pamanīs arī pacients, tad, protams, sadarbība būs neveiksmīga. Bet tas neattiecas uz Liānu. Meitene ar stāju iet, dara un nevienam nesūdzas. «Ar savu es - tā, it kā būtu strādājusi gadu gadiem,» ar meiteni lepojas virsmāsa.
Tiks tālu, bet Latvijā
Nav noslēpums, ka piedāvājumi braukt māsām strādāt uz ārzemēm birst no malu malām, īpaši no Vācijas. Liāna stāsta, ka tur novērtē Latvijā sniegto izglītību, jo te medmāsas dara krietni vairāk. Līdz ar to, aizbraucot un darot mazāk, var saņemt daudz vairāk. Arī vairāki viņas kursa biedri plāno doties prom. Liānas nav starp viņiem. Te ir viņas mājas, ģimene. Arī atalgojums, kas sākumā šokējis, šādas domas Liānas galvā neiesēj.
Meitene atzīst, ka mācoties nemaz nav zinājusi, kādu algu gaidīt, šī joma vienkārši aizrāvusi un par to nav domāts. Tomēr, saņemot pirmo algu, Liāna pārsteigumu neslēpa. Toreiz vēl strādāts tikai dienas maiņās un nekādas piemaksas nav saņemtas. Situācija ir bēdīga, īpaši ņemot vērā ieguldīto darbu, nosaka meitene. Tagad Liāna meklē iespējas, kā gūt piemaksas un saņemt vairāk. Galu galā jāmaksā par studijām, kas nepavisam nav lēts prieks. Bet, domājot par nākotni, meitene nav pesimistiska - pastāv ļoti daudz iespēju, par kurām nereti pašas māsas pat nezina. Tāpēc arī Liāna studē. Viņai būs iespējas ieņemt gan vadošus amatus, gan pasniegt lekcijas augstskolās. Atliek vien to vēlēties. Turklāt atbalsta netrūkst. Arī viņas kolektīvā uzskata, ka meitene tiks tālu. Uz jautājumu, vai viņa pati lepojas ar savu profesiju, Liāna ietur pauzi, bet tad saka, ka dara jau tikai savu darbu. Darbu, kas ir tāds pats kā citiem. Bet var redzēt, ka meitene ir iedvesmota un strādā no visas sirds.