Vēl viena disporporcija vērojama darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma attiecībās - ir speciālisti, kuru darba tirgū trūkst, viņus pārpērk, viņiem par darbu pārmaksā, un ir cilvēki, kuri savu zemo prasmju dēļ darba tirgū nav pieprasīti un gandrīz neviens darba devējs nealkst šos cilvēkus ņemt darbā. Latvijas darba tirgū nevis vispār trūkst darba vietu, bet tās trūkst konkrētos reģionos, un mūsu valstī nevis vispār ir augsts bezdarbs, bet tas ir augsts tai darba meklētāju kategorijai, kuras piedāvātās prasmes neatbilst pieprasījumam, tāpat nevis vispār trūkst darbinieku, bet trūkst speciālistu ar noteiktām, patlaban darba tirgū pieprasītām prasmēm.
Atražo zemas prasmes
Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens uzsver, ka viena no lielākajām problēmām ir, ka darba meklētājus kopumā raksturo zemas prasmes un zema spēja pielāgoties pārmaiņām. Situāciju saskaņā ar ministra teikto saasina tas, ka strauji mainās nodarbinātības raksturs - roku darbs aizvien samazinās, ienāk automatizācija, kas jau prasa daudz augstāku izglītības līmeni un prasmes. Ekonomikas ministrijas (EM) pētījumā par darba tirgus prognozēm norādīts: «Pastāv risks, ka daļa no esošajiem bezdarbniekiem ilgstoši nevarēs atrast darbu un nākotnē bezdarbs var kļūt par izteikti strukturālu parādību, jo nozares, kas ātrāk atgūstas no krīzes, nav tās pašas, kurās bija vakances pirms krīzes un kurās cilvēki zaudēja darbu krīzes laikā.»
Pašlaik saskaņā ar EM datiem mazkvalificētu cilvēku «pārpalikums» darba tirgū ir ap 82 000, savukārt speciālistu ar vidējo profesionālo izglītību iztrūkums ir ap 30 000.
A. Ašeradens kā vienu no problēmas cēloņiem min to, ka «izglītības sistēma pazaudējusi interesi par darba tirgus attīstību. Ir cilvēki bez darba, bet viņi nevienam nav vajadzīgi. Diemžēl izglītības sistēma šīs zemās prasmes atražo, viena trešā daļa vidusskolēnu pēc vidusskolas absolvēšanas augstskolā neiestājas». Ministrs uzsver, ka jaunietis, kuram ir tikai vispārējā vidējā izglītība, faktiski, pastāvot pašreizējam darba tirgus pieprasījumam, nav nodarbināms. Mērķis ir panākt, lai 95% vidusskolas absolventu iestājas augstskolā. Tas būtu panākams, izvirzot daudz stingrākus kritērijus uzņemšanai vidusskolā, bet pārējiem jauniešiem pēc pamatskolas mācības būtu jāturpina profesionālās izglītības iestādēs. Patlaban, kā liecina EM dati, absolūtajos skaitļos lielākā daļa bezdarbnieku ir tieši ar vispārējo vidējo izglītību.
Kritērijs - rezultāti
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis norāda, ka sākt varētu ar ģimnāzijām, kur turpmāk galvenais kritērijs varētu būt tikai mācību sasniegumi un eksāmenu rezultāti, nevis skolēnu skaits klasē. «Vēl joprojām sabiedrībā dzīvi ir stereotipi par padomju laika «profenēm», tāpēc daudzi vecāki nemudina savus bērnus uz tām doties. Taču profesionālās izglītības iestādes ļoti mainījušās, tās ir moderni aprīkotas un liela daļa mācību notiek uzņēmumos, reālā darba vidē. Jāteic, ka skolēnu došanos uz profesionālās izglītības iestādēm bremzē arī pašvaldības, jo tām pieder vidusskolas un tās ir ieinteresētas nodrošināt vidusskolās pietiekamu skaitu skolēnu, neuztraucoties par to, kas ar šiem jauniešiem notiek pēc absolvēšanas, vai visi būs spējīgi iestāties augstskolā,» situāciju raksturo K. Šadurskis. Jāteic, ka situācijas risināšanai izveidota tā sauktā ministru padome, kurā ietilpst ekonomikas ministrs, izglītības un zinātnes ministrs, kā arī labklājības ministrs. Tās uzdevums ir izstrādāt risinājumus, lai pēc iespējas samazinātu to jauniešu skaitu, kuri darba tirgū ienāk bez noteiktas profesijas un prasmēm.
Trīs nozares
Runājot par otru darba tirgus problēmu - darbaspēka trūkumu, jāteic, ka saskaņā ar EM izstrādātajām darba tirgus prognozēm vairāk nekā trīs ceturtdaļas no visa darbaspēka pieprasījuma pieauguma līdz 2022. gadam veidos trīs nozares - apstrādes rūpniecība, tirdzniecība un komercpakalpojumi. Būtiskākais darbaspēka pieprasījuma samazinājums sagaidāms pēc mazkvalificētā darbaspēka - līdz 2030. gadam darbavietu skaits ar zemām prasībām pēc izglītības samazināsies gandrīz par vienu piekto daļu, teikts pētījumā.
Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš, raksturojot situāciju nozarē, teic, ka patiešām visvairāk pietrūkst vidējās kvalifikācijas strādnieku, kā arī inženierzinātniskā personāla ar koledžas izglītību. Pašlaik nozarē ir līdz pat 20% vakanču. «Esmu daudz braukājis pa profesionālajām skolām un varu teikt, ka tās ir tiešām labā līmenī. Jaunieši, kas izvēlēsies mācīties attiecīgajā specialitātē vai nu profesionālajā skolā, vai koledžā, mūsu nozares uzņēmumos atradīs labi atalgotu darbu. Nākotnē samazinās pieprasījums pēc palīgstrādniekiem un citiem mazkvalificētu darbu veicējiem,» situāciju raksturo V. Rantiņš.
EM prognozēm piekrīt arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izglītības un nodarbinātības eksperte Katrīna Zariņa, kas teic, ka, «runājot ar uzņēmējiem, redzams, ka visvairāk trūkst speciālistu apstrādes rūpniecībā, taču nevis roku darba veicēju, bet speciālistu, kas prot apieties ar modernu tehniku». Savukārt nākotnē tās profesijas, kur visvairāk trūks darbinieku, pēc K. Zariņas teiktā, būs informācijas tehnoloģiju speciālisti, elektrotehnikas speciālisti, kā arī inženieri. K. Zariņa uzsver, lai situācija mainītos, pēc iespējas ātrāk vidusskolās jāievieš obligātie eksāmeni eksaktajās zinātnēs. Savukārt, lai mudinātu skolēnus, kuri nedomā par studijām, doties uz profesionālās izglītības iestādēm, būtu nepieciešams daudz lielāku uzmanību pievērst karjeras izglītībai.
Gan A. Ašeradens, gan K. Šadurskis, runājot par strādājošo prasmju paaugstināšanu un mūžizglītību, min, ka nopietni būtu jāapsver nodokļu atvieglojumi tiem darba devējiem, kuri investē savu darbinieku izglītībā, piemēram, apmaksājot augstākās izglītības ieguvi vai dažādus kursus un seminārus. Daudz rezervētāka gan ir Finanšu ministrija. Tās pārstāvis Aleksis Jarockis norāda, ka šāds priekšlikums būtu rūpīgi jāizdiskutē un runa varētu būt par izglītības ieguvi profesijās, kur darbinieku trūkst, jo šādi nodokļu atvieglojumi pastāvēja pirms krīzes un, kā min A. Jarockis, pieredze liecina, ka pārsvarā par uzņēmumu naudu izglītība tika iegūta humanitārajās un sociālajās zinībās, kurās vērojama darbinieku pārprodukcija. Lai no tā izvairītos, runa varētu būt vienīgi par atsevišķu profesiju, kuru darba tirgū trūkst, apguvi.