No tūkstošiem sugu bīstamas divas
Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis stāsta, ka pasaulē sastopami vismaz 20 000 ērču sugu, no kurām Latvijā - vismaz 800. Liela daļa no šo sugu ērcēm ir augsnē dzīvojošās un mikroskopiskas. Tikai divas no Latvijā sastopamajām ērču sugām cilvēkiem var izrādīties īpaši bīstamas - taigas ērce un ganību ērce, jo tieši tās ir izmēros vislielākās un pārnēsā arī tādas slimības kā ērču encefalīta vīruss un Laimas slimība. «Dabā sastopams vidēji vien 2-5 procenti inficēto ērču, bet, tā kā tās ir daudz aktīvākas, tad, ja tā var teikt, iespējamā sastapšanās ar cilvēku ir salīdzinoši lielāka,» tā J. Dreimanis. Ērču aktivitāte lielā mērā saistīta arī ar klimatiskajiem apstākļiem. Pērnā ziema Latvijas ērcēm bijusi diezgan veiksmīga - laikapstākļi bijuši atbilstoši to veiksmīgai attīstībai. Arī Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Edīte Tettere atzīst, ka šogad ērču aktivitāte iesākās agrāk nekā iepriekšējos gados - jau februāra vidū. «Neskatoties uz salīdzinoši vēso laiku, novērojumi liecina, ka ērču blīvums šogad ir aptuveni divas reizes augstāks nekā pērn ap šo pašu laiku, jo ērču pārziemošanai šoziem bijuši labvēlīgi laika apstākļi. Var sagaidīt, ka ērču daudzums būs augstāks nekā pērn arī vasaras-rudens sezonā, ogu un sēņu laikā.» Latvijas Infektoloģijas centra dati liecina, ka uz ērču encefalīta vīrusa klātbūtni pagaidām pārbaudītajās ērcēs pozitīvo ērču daudzums ir 1,4%, savukārt uz Laimas slimības ierosinātajām borēlijām - 28%. Bez šīm divām cilvēkam viskaitīgākajām ērču sugām sastopamas arī ērces, kas dzīvo ūdenī. Latvijā sastopams aptuveni 140 ūdenī dzīvojošu sugu ērces. Cilvēkus gan šīs sugas neietekmē. Tomēr uz cilvēku iespaidu var atstāt vairākas citas sugas, tai skaitā kašķa ērce, matu ērce un arī tik bieži piesauktā putekļu ērcīte.
Skaits palielinās
Kopš 1990. gada veiktie novērojumi pastāvīgajās ērču monitoringa vietās liecina, ka ērču aktivitāte un daudzums Latvijas teritorijā kopumā ir stabili pieaudzis. Tas ir saistīts ar daudzu faktoru ietekmi, nereti arī ar dažviet gadu desmitiem pamestām, neapstrādātām un aizaugušām lauksaimniecības platībām, nekoptiem mežiem un nekārtībā atstātiem izcirtumiem. Tas norāda uz to, ka ērču attīstībai un eksistencei vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās biežāk ir sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu, kritušiem kokiem un zariem, krūmājos, kā arī nekārtīgi atstātos mežu izcirtumos, aizlaistos, gadiem neizpļautos tīrumos un pļavās, kas aizaugušas ar krūmājiem. Diezgan maz ērču sastopams sausos, retos priežu mežos, arī kāpu zonā. Jāatceras, ka ērces no kokiem nekrīt, bet aktīva ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 centimetru augstumā no zemes, bet retāk var uzrāpties līdz viena metra augstumam zālē un krūmājos. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušam īpatnim ilgst pat 2-3 gadus, kad no olām izšķiļas sīki kāpuri, kuri barojas uz sīkajiem grauzējiem un putniem, lai pārietu nākamajā attīstības stadijā, vēlāk barojas uz lielajiem zīdītājdzīvniekiem, tostarp cilvēka. Ērces piesauktas dažādos latviešu tautas ticējumos un sakāmvārdos, tomēr tiek uzskatīts, ka ērces kā slimību pārnēsātājas lielākoties Latvijā ienāca līdz ar jenotsuņiem XX gadsimta vidū. Jenotsuņi tika ievesti PSRS Eiropas daļā un, visticamāk, kara laikā neviena nepieskatīti, varēja pārvietoties un, līdzīgi kā bebri un vilki tajā laikā, strauji savairoties. Par masveida jenotsuņu daudzumu var runāt, sākot ar 1948. gadu, kad tie tika speciāli Latvijas teritorijā ievesti kā kažokzvērs. Līdz ar ērcēm tika atvests arī encefalīta vīruss - speciālisti norāda, ka, visticamāk, līdz tam ērces bija, bet vīrusa ne.