«Katrs stāsts ir kā maza dzīve, kura līst pāri lasītājam kā rūgtas un nepārvaramas skumjas… tomēr tajās ir kaut kas hipnotizējošs un apbrīnojams,» tāda atsauksme lasāma internetā par Ivana Buņina stāstiem, kas latviešu valodā izdoti 1958. gadā. Bet kā I. Buņina stāstus izlasījis režisors Georgijs Surkovs un Daugavpils teātra aktieri? Rīt, 3. oktobrī, - iestudējuma Tumšās alejas pirmizrāde.
Izrādes iedīgļi tapa jau augustā, kad Daugavpils cietokšņa bijušā kara hospitāļa ēkā notika Starptautiskais festivāls laboratorija Telpa - Daugavpils 2014, kurā pulcējās dramaturgi, režisori, scenogrāfi, aktieri no Latvijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Polijas. Piecpadsmit minūšu garām teātra performancēm idejas tika rastas Ivana Buņina stāstos. «Būs pavisam citādi,» par tagad radīto izrādi saka Georgijs Surkovs, lai gan sākotnēji bija doma tajā iekļaut festivālā spēlētos stāstus. I. Buņins stāstus grāmatai Tumšās alejas sarakstīja laikā no 1938. līdz 1945. gadam, kad pats atradās emigrācijā Francijā. Eiropa tad bija ierauta kara virpulī. Līdzīga situācija ir arī tagad. «Tāda dīvaina asociācija - vasarā gatavojos radiointervijai, un pirms tam ziņās stāstīja, ka NATO palielina karavīru skaitu uz Latvijas robežas. Bet pēc ziņām uzreiz pieteikums - «režisors Surkovs stāstīs par teātra festivālu Daugavpilī». Šī robeža ir tik tuva,» paralēles velk G. Surkovs.
Daugavpils teātra aktrise Natālija Kotona, taujāta par viņas lomu izrādē, saka: «Mēs spēlējam šos stāstus, lai nedomātu par karu. Dziedam arī krievu romances. Lai gan ar mīlestību mēģinām attaisnot izpostītas dzīves un likteņus, ciešanu iemesls jau ir pavisam cits - cilvēki iet bojā tāpēc, ka neviens viņus nemīl.» Natālija piebilst, ka katra jauniestudējuma izrāde būs atšķirīga, jo viss atkarīgs no skatītāju reakcijas. Viņa pati no Rīgas Krievu teātra pērn aizgāja, lai dzīvotu un strādātu Daugavpilī, un tagad zina teikt, ka skatītāji ir ļoti dažādi. Galvaspilsētā zālē sēdošie bija atturīgi un skeptiski («ar ko tad pārsteigsiet šovakar?»), bet Daugavpilī ļaudis ir vienkāršāki, atvērtāki un vienmēr gatavi kam jaunam. N. Kotona ar aizrautību stāsta par vasarā performancēs kara hospitālī piedzīvoto: «Tā man bija fantastiska skola, neparasta iespēja eksperimentēt, maksimāli koncentrēties, lai 15 minūtēs ieliktu visu enerģiju un aktiermākslas prasmi. Man patīk, ja izrādes beigās aplausi neatskan uzreiz. Tātad - esam trāpījuši jutīgai stīgai, skatītājs ir tik ļoti līdzdzīvojis, ka nemaz nealkst atgriezties realitātē.»
«Mēs stāstām Buņinu, bet spēlējam apstākļus. Darbība notiek vidē, kas līdzīga bunkuram,» aktrise ieskicē izrādes atmosfēru. Izrādes scenogrāfe ir Dace Sloka, lomās - arī Žanna Lubgāne, Mihails Samodahovs, Vladimirs Dupaks, Jovita Balčiunaite, Aleksandrs Komarovs, Irina Kešiševa, Jeļena Ņetjosina, Miroslavs Blakunovs, kurš, tāpat kā G.Surkovs, nominēts Spēlmaņu nakts 2014 balvai Gada jaunais mākslinieks.