Un ja reiz par naudu var nopirkt kaut ko nemateriālu sirdij un dvēselei, tad tā ir jādara, pie viena to maksāšanas līdzekli nedaudz reabilitējot. It sevišķi tas par to, kam ir reāla cena, izteikta eiro, dolāros, tugrikos vai tamlīdzīgu fiskālo padarīšanu rekvizītos.
Naudu ir vērts tērēt skatāmām un klausāmām lietām, un noteikti arī - tikšanai pie jaunas informācijas. Vislabākais veids, kā šīs sajūtas nopirkt, ir ceļojumi uz tuvām un tālām zemēm, arī uz vēl neredzētām vietām Latvijā, kas aktuāli tiem, kuriem rocība plānāka.
Un tā kāds seniors, kuram labos draugos ir kāda meitene (savas mīļotās, labākās otras puses mazmeita - ļoti forša pusaudze ar šim vecumam piederošo un nepieciešamo dabisko pusaudža opozicionārismu), gada sākumā izfunktierēja, ka bez ASV, kur viņš reizēm savā dzīvē paviesojies, vecajam, bet vēl spraunajam vīram tuvu pie sirds ir arī Ziemeļamerika. Iespējams, romantisku apsvērumu dēļ, jo kopš bērnības vienmēr patikuši Džeka Londona un O. Henrija sacerējumi. Patīk arī citas zemes - noteikti interesanta varētu būt Kanāda.
Sacīts - darīts! Štrunts par jumtu, ko mājās lēti varēs pielabot ar piķi, štrunts par kankariem, kas vēl kalpo tīri labi un tāpēc neprasa tēriņus, lai nopirktu jaunus. Tāpat kā citi krāmi, kas - droši vien līdzīgi kā citiem senioriem - sagādāti pat pārlieku. Labi, ka ietaupās, nepērkot draņķus - alkoholu un cigaretes, kas paātrina aiziešanu no šīs skaistās pasaules.
Tātad - ja reiz uz Kanādu, tad ceļš gaida uz Kanādu, un - paldies, Dievam! - ceļš ir gana plats, lai sanāktu arī meitēnam atmiņu lādē ko ielikt. Turklāt, ja ilgāk nodzīvojušajam, ko var atļauties dēvēt par senioru, Toronto dzīvo meita un mazbērni, kas vienlaikus mājo viņa sirdī un domās, tad jābrauc ir!
Došanās uz turieni, kur vairumā dzīvo cilvēki, kam brīvība šūpulī ielikta, kur vairums pa īstam nepamana cilvēka ādas krāsu, bet, ja ierauga, tad tam nav ne mazākās nozīmes vērtējuma un komunikācijas «smalkumos», ir īsts piedzīvojums. Nebraukt un nepriecāties nav iespējams. Paraudzīties uz pasauli, kas bērnam ir lielisks piemērs, ilustrējot veca drauga stāstīto, jo tur tā visa ir pa pilnam un ir pa īstam.
Interesanti, ka tas, ko redz un pamana bērns un kā viņš to vērtē, ļoti atšķiras no tā, ko saskata vecais, kas teju vai bērna prātā. Taču abi ir priecīgi par notiekošo, abiem patīk piedzīvotais un tas, ka intereses atšķiras, to prieku tikai vairo - it sevišķi, ja sanāk dialogs, tātad savstarpējās izpratnes nostiprināšana.
Katrā ziņā senioram, kas var atļauties tuvāku vai tālāku ceļojumu, būtu ieteicams par ceļabiedru izvēlēties mazbērna līmeņa cilvēku, jo tieši tā var krietni paplašināt piedzīvotā apjomu.
Piemēram, vecais novērtē saprātīgo pašvaldības rīcību, kas budžeta naudu netērē moderniem un superdārgiem tramvajiem, jo arī pavecāki transportlīdzekļi gana labi pilda funkciju, tā attaisnojot principu «enough is enoughies» (pietiekami ir pietiekami - angļu val.). To var iepīt sarunā, skaidrojot bērnam dzīves gudrības. Bet bērns pamana skaistus grafiti vai kādas citas modernas popkultūras izpausmes, tā papildinot seniora viedokli par moderno.
Taču ir kaut kas, kas abus iepriecina, jo apliecina cilvēka fantāzijas neierobežotas iespējas. Piemēram, Karaliskā Ontario muzeja Toronto asprātīgā rekonstrukcija, kas vecas ēkas fasādi «iesaiņojusi» jaunajā, to neaizsedzot un tā dodot apmeklētājiem iespēju pieskarties bijušajai ārsienai, karnicei, kur savulaik tikai baloži nokļuva. Tas izraisa mazliet sirreālu, bet pozitīvu sajūtu.
Ja Tas Kungs apveltījis ar labu redzi, ožu, tausti un dzirdi, tad ko redzēt un novērtēt ir ik uz soļa!