Liela nozīme integrācijas procesā ir mentoriem, kuri iebraucējiem palīdz iejusties vietējā vidē, cenšoties nodrošināt patvēruma meklētājus ar mājokli, kā arī palīdzēt viņiem nokļūt vietējā darba tirgū. Latvijas Sarkanā Krusta mentori potenciālos dzīvokļus un darbavietas sameklēja visiem patvēruma meklētājiem, ar kuriem strādāja, aģentūrai LETA apgalvoja organizācijas ģenerālsekretārs Uldis Līkops. Tiesa, patvēruma meklētāji acīmredzot cerējuši uz kaut ko vairāk, nekā spēj piedāvāt Latvijas realitāte, tāpēc mūsu valsti pametuši.
Darbinieki, nevis bēgļi
«Darba devēji pieņem darbā nevis bēgļus, bet darbiniekus, izšķiroša loma ir motivācijai strādāt un konkrētajai darbavietai nepieciešamajām prasmēm un kvalifikācijai. Būtisks šķērslis bēgļiem darba atrašanā ir valsts valodas zināšanu trūkums,» situāciju raksturo Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Tāpat, viņasprāt, bēgļi sastopas arī ar citām problēmām, kas traucē iekārtoties uz dzīvi Latvijā, piemēram, grūtībām ar piemērotas, ienākumiem atbilstošas dzīvesvietas atrašanu un negatīvu attieksmi.
Tik būtiskas problēmas mentori atrisināt nevar, taču, pēc L. Meņģelsones domām, ja patvēruma meklētājam ir izglītība, profesionālās prasmes, latviešu valodas zināšanas pamatlīmenī un motivācija strādāt, mentori noteikti var palīdzēt atrast atbilstošas vakances, piemēram, sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) darbiniekiem.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes locekle Katrīna Zariņa norāda, ka valdībai būtu jānodrošina šo personu integrācija, ļaujot viņiem ātri apgūt latviešu valodu un iespēju robežās strādāt iegūtajās profesijās. «Sākumposmā, protams, šīs personas var veikt zemāka līmeņa darbus, kuros nav nepieciešamas augstas latviešu valodas zināšanas,» spriež K. Zariņa. Pēc viņas domām, liela nozīme integrācijas procesā ir arī mentoriem. «Primāri mentoram vajadzētu atbalstīt šo personu latviešu valodas apguvi un būt konsultantam par Latvijas tradīcijām, kultūru, darba tirgus īpatnībām un organizāciju kultūru,» spriež LTRK pārstāve un norāda, ka mentoram nepieciešams cieši sadarboties ar NVA, sameklējot personas izglītībai un prasmēm atbilstošu darbavietu.
Gatavi pieņemt
Var teikt, ka vismaz daļa uzņēmēju ir gatavi dot darbu iebraucējiem. L. Meņģelsone atsaucas uz LDDK biedru aptauju pērn, kura parādīja, ka puse no aptaujātajiem uzņēmējiem gatavi nodarbināt patvēruma meklētājus, ja šiem cilvēkiem ir atbilstoša izglītība un pieredze, piemēram, valodu zināšanas, datora lietošanas un auto vadīšanas prasmes, kāda specifiska profesionālā kvalifikācija vai sertifikāti darbam konkrētās nozarēs. Starp iespējamiem amatiem, ko varētu veikt ieceļotāji, minēts, piemēram, darbs tirdzniecībā. «Lielākā daļa uzņēmumu, kas ieinteresēti nodarbināt patvēruma meklētājus, ir gatavi sniegt atbalstu papildus valsts sniegtajām sociālajām garantijām. Visbiežāk pieminētais atbalsta veids ir darbam nepieciešamās apmācības,» stāsta L. Meņģelsone.
«Neesam aizspriedumaini un, ja potenciālajam darbiniekam ir atbilstoša kvalifikācija, esam gatavi šo cilvēku pieņemt darbā neatkarīgi no izcelsmes. Tomēr, lai cilvēks varētu šeit integrēties un strādāt, vajadzīgas vismaz nelielas latviešu valodas zināšanas,» skaidro būvkompānijas Merks valdes priekšsēdētājs Oskars Ozoliņš. Arī pārtikas rūpniecības un tirdzniecības nozaru pārstāvji teic, ka mentoriem būtu jāpalīdz iebraucējiem apgūt latviešu valodu. «Gan ražošanā, gan loģistikā strādājošajiem cilvēkiem jāzina latviešu valoda, jo, piemēram, komplektējot preci, jāstrādā ar pavaddokumentiem, kas ir latviešu valodā. Tāpat potenciālajiem darba meklētājiem jārēķinās, ka ražošanā un loģistikā ir modernas iekārtas, ar kurām strādā kvalificēti speciālisti un inženieri,» teic uzņēmuma Cido Grupa pārstāve Inese Lielpinka.
Arī lielveikalu tīkls Maxima Latvija neizslēdz iespēju nodarbināt patvēruma meklētājus, ja viņiem ir latviešu valodas zināšanas. Tiesa, pēc Maxima Latvija Personāla vadības departamenta direktora Raita Apiņa rīcībā esošās informācijas, neviens patvēruma meklētājs vai viņa mentors nav interesējies par iespējamo sadarbību, tāpēc pašlaik var runāt tikai teorētiski. «Kā uzņēmums, kuram trūkst darbaroku, skatīsimies arī šajā virzienā, bet tā nekad nebūs mūsu prioritāte, jo strādājam apkalpošanas sfērā, un, lai darbinieks varētu kvalitatīvi veikt savus darba pienākumus, ir nepieciešamas valsts valodas zināšanas,» spriež R. Apinis un piebilst, ka uz tiem amatiem, kas nav saistīti ar klientu apkalpošanu, patvēruma meklētāji varēs pretendēt, ja, protams, viņiem būs atbilstoša kvalifikācija, nepieciešamās iemaņas un, pats galvenais, vēlme strādāt. Viņš norāda uz patvēruma meklētāju integrācijas nepieciešamību un uzsver, ka valstiskā mērogā jādomā, kā veicināt patvēruma meklētāju nodarbinātību, lai viņi kļūtu par pilnvērtīgiem mūsu sabiedrības locekļiem, ja izlemtu Latvijā palikt ilgāku laiku.
Nav problēma
O. Ozoliņš arī pauž viedokli, ka patvēruma meklētāju problēma nav tā, par ko vajadzētu lauzīt galvu, jo, viņaprāt, Latvijā ekonomikas jomā ir būtiskākas problēmas, ko risināt.
«Cik tad būs patvēruma meklētāju, kuri ilgtermiņā paliks Latvijā? 20? 50? Šāds neliels ieceļotāju skaits vispār neietekmē darba tirgu un ekonomiskos procesus Latvijā,» teic Merks pārstāvis un piebilst, ka ārvalstu, piemēram, Lielbritānijas, pieredze rāda - kopumā iebraucēji var radīt ekonomikai papildu guvumu un sociālās apdrošināšanas sistēmā iemaksāt vairāk, nekā no tās saņem. Tiesa gan, viņš uzsver, ka tas attiecas uz austrumeiropiešiem, kuriem ir cita mentalitāte nekā cilvēkiem no tālākiem pasaules reģioniem.
Jautāts, vai nozarē ekonomiskā konjunktūra var radīt papildu prasības pēc darbaspēka, O. Ozoliņš norāda- ja vien neskaita Rail Baltica projektu, būvniecībai tuvākajā laikā varētu pietikt ar Latvijā jau esošo strādājošo skaitu.