Ja līdzīga situācija būtu fiksēta arī socioloģiskajos pētījumos, atliktu vien secināt, ka topošā valdības vadītāja uzticības kredīts ir gaužām plāns. Caur rozā brillēm uz to neviens neskatās, publikas vairākums labākajā gadījumā ieņēmis tādu kā skeptisko vērotāju pozu: «Jūs te sakāt, ka būsiet labāki par bijušajiem? Nu, nu, paskatīsimies...» Te gan nevar iztikt bez piebildes, ka, protams, jāņem vērā arī politisko simpātiju un antipātiju faktors, kas tās brilles ietonē arī pārlieku tumšas.
Bet tas, ka tik pieredzējis politiķis var būt tik mazpazīstams, liek aizdomāties, cik maz gan plašāka sabiedrība zina par to vairumu deputātu, kas nav starp kaislīgākajiem cīnītājiem par kādiem publiski līdz baltkvēlei nokaitētiem jautājumiem. Ievēl tādus, viņi par kaut ko balso, varbūt arī rosina kādus būtiskus likumu uzlabojumus, taču pārsvarā visu panāk bez lieka trokšņa. Kā lai viņi pārliecina sabiedrību, ka strādā tās interesēs, ja nav itin nekādas atgriezeniskās saiknes?
Protams, šis ir vien lasītāju brīvprātīgs balsojums, tas ne tuvu nav pielīdzināms socioloģiskajiem pētījumiem, ko veic pēc citām metodēm. Bet sabiedrības aktīvās daļas attieksmi arī tādā veidā var iepazīt, tāpēc lasītāju viedokļos ieskatīsimies arī turpmāk.
Diena