Labākais simfoniskais orķestris pasaulē, pasaules mūziķu izlase - šādi un vēl cildinošāki epiteti tikuši veltīti Berlīnes Filharmoniskajam simfoniskajam orķestrim, kurā Gunārs Upatnieks ir pirmais mūziķis no Latvijas, kurš guvis iespēju tajā muzicēt pastāvīgi. Ar viņu kopā muzicēs vijolnieki Luiss Filipe Koeljo un Marlēne Ito, altists Hoakins Rikelme Garsija, kā arī 2015. gada Pētera Čaikovska čello konkursa Pēterburgā uzvarētājs Andrejs Ionuts Ionitā. Koncertā skanēs V. A. Mocarta, A. Dvoržāka un Džordža Onslova skaņdarbi. «Spontāni nokomplektējām ansambli, taču mūzikas šādam ansamblim gan nav daudz,» stāsta Gunārs Upatnieks. Bet vislielākais pārsteigums ir tas, ka jauno kvintetu orķestra mūziķi izveidojuši speciāli koncertam jaunā Lielā dzintara kamerzālē.
Gunārs Upatnieks. Sazvanījāmies ar Intu Dālderi un kopā domājām, ko piedāvāt kamerzāles atklāšanai. Sapratu, ka es ļoti labprāt spēlētu kopā ar manas paaudzes «filharmoniķiem». Mūziķi bija ļoti atsaucīgi, un tā nokomplektējām ansambli. Trūka tikai čellista, jo orķestra slavenajam divpadsmit čellistu ansamblim tieši tajās dienās ir koncerts Berlīnes filharmonijā. Tāpēc mūsu čellists ir Andrejs Ionuts Ionitā, vairāku lielu starptautisku konkursu laureāts, kurš pagājušajā vasarā uzvarēja P. Čaikovska konkursā Pēterburgā. Viņš ir 21 gadu veca jaunā, uzlecošā zvaigzne. Rumānis, kurš dzīvo Berlīnē. Mēs esam pilnīgi jauns ansamblis, unikāli izveidots ansamblis tieši Liepājas koncertzāles atklāšanai.
Ar to arī beigsies?
Ceru, ka ne. Mēs esam kolēģi un domubiedri. Jau domājam, ko tālāk varam kopā spēlēt. Liepājā redzēsim, kā tas izdodas.
Lūdzu, iepazīstini ar kvintetā sapulcētajiem orķestra kolēģiem!
Mēs apmēram vienā laikā sākām strādāt Berlīnes filharmoniķos. Luiss Filipe Koeljo ir no Brazīlijas. Viņš orķestrī oficiāli strādā trīs gadus, bet pirms tam bija arī Karajana akadēmijas stipendiāts un tādējādi ar Berlīnes filharmoniķiem bijis saistīts jau ilgāku laiku nekā es. Viņš ir arī pasaulē pieprasīts solists un daudz spēlē arī kamermūziku. Marlēnes Ito vecāki ir japāņi, bet uzaugusi viņa ir Austrālijā. Orķestrī sakām spēlēt reizē, pirms četriem gadiem. Pirms tam viņa mācījās Berlīnē un bija Berlīnes Komiskās operas vijolniece. Altists Hoakins Rikelme Garsija Berlīnes filharmoniķos sāka spēlēt jau pāris gadu pirms manis. Viņš ir no Spānijas (Madrides) un iepriekš strādāja Barselonas Simfoniskajā orķestrī. Mēs arī ārpus orķestra esam labi draugi, labi saprotamies. Ieminējos par iespēju kopā uzstāties Liepājā, un viņi uzreiz bija šai idejai ļoti atvērti. Es gan neesmu tāds, kurš ļoti labprāt kaut ko organizē. Organizēšana man sagādā vairāk galvassāpes nekā prieka. Bet tagad muzicēt ir forši.
Berlīnes filharmoniķi ir slaveni ar saviem kameransambļiem. Tas ir mūziķu pašiniciatīvas vai vadības pamudinājumu - varbūt pat obligātas prasības nopelns?
Ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums. Pieprasījums ir, jo mums orķestrī mūziķi ir ļoti spēcīgi arī individuāli un kamermūzikā. Arī pats mūsu orķestris kā vienība ir kā lielizmēra kameransamblis, kurā viens uz otru paļaujas un klausās. Mūziķi pēc pašu iniciatīvas spēlē kamermūziku, kad vien ir iespēja. Mums ir daudz ļoti dažnedažādu sastāvu ansambļu, un tie variējas no kvartetiem līdz oktetiem. Tas arī orķestri padara spēcīgāku. Visi spēlē kamermūziku, un, kad satiekas lielajā kameransamblī, orķestrī uz skatuves, tad mākslinieciskais līmenis tiešām ir iespaidīgs. Es domāju, tieši tāpēc, ka mūziķi tik daudz spēlē solo un mazos ansambļos. Tas arī nodrošina ilgtermiņā šo augsto līmeni. Bet to darīt orķestrī nevienu nespiež un par to nepiemaksā. Ja šie kameransambļi paši sev organizē koncertus un uzstājas festivālos, viņi vienkārši nopelna papildus. Bet, ja negribi un ja tev nav laika, neviens nespiež ārpus orķestra darba laika vēl spēlēt kamermūziku. To dara, ja pašam ir iniciatīva un pašam gribas.
Biji vienīgais, kurš nespēlēja kādā šī orķestra kameransamblī?
Es līdz šim spēlēju festivālos, kuri mani aicina, bet ar kolēģiem - pirmoreiz. Ir ļoti simpātiski sākt muzicēt arī ar kolēģiem, draugiem. Cerams, ka šis būs projekts ilgākam periodam, nevis tikai vienam koncertam Liepājā.
Kas mainījies četros Berlīnē pavadītajos gados? Berlīnes filharmoniķi joprojām ir tavs sapņu orķestris?
Tas joprojām ir sapņu orķestris. Es nevaru sevi iedomāties citā orķestrī. Sajūsma nemainās. Šobrīd jūtos pat labāk, nekā tikko ienākot, jo ir veiksmīgi pārvarēts pārbaudes laiks, kas ilga divus gadus. Esmu vairāk nostabilizējies Berlīnē ar ģimeni, mums ar Ilzi aug divi bērni un ir intensīvs vecāku periods. Jaunākajam - puikam Lūkasam - tikko palika gads, Evelīnai novembrī būs četri gadi. Viņa iet bērnudārzā. Runāt vāciski viņa sāka tikai pagājušā gada janvārī, jo mājās, ģimenē un arī tiekoties ar Berlīnē dzīvojošajiem draugiem un viņu bērniem, runājam latviski. Latviešu valoda mums vēl ir pamatvaloda, vismaz, pirms vēl viņi iet skolā. Pēc tam gan, ārzemēs dzīvojot, mums būs jāiespringst, lai latviešu valodu viņi zinātu vismaz tikpat labi kā vācu. Arī gramatiku.
Kur ir Berlīnes filharmoniķu īpašais noslēpums, kas to būtiski atšķir no citiem orķestriem?
Tas, ka tu atnāc uz darbu un no pirmās līdz pēdējai pultij jūti vienādu atdevi un intensitāti. Tas, ka visi ar sirdi un dvēseli ir iekšā mūzikā, nevis garlaikojas un vienkārši atsēž, gaidot, kad beigsies mēģinājums. Tas, ka visi ir individuāli aktīvi un muzicē arī ārpus orķestra. Un ka tā nav spiesta lieta vai nepieciešamība piepelnīties, lai izdzīvotu. Ja man tagad vairāk jābūt mājās ar bērniem, šobrīd neatliek tik daudz laika veltīt, lai sēdētu un vingrinātos tik daudz kā studiju laikā. Man nav jāiet pasniegt privātstundas, jo citādi nepietiktu naudiņas. Varu iztikt, arī neskrienot pa trīs darbiem. Latvijā redzēju, ka mūziķiem, lai uzturētu ģimeni, ir jādara pārcilvēciski daudz. No rīta mēģinājums, pusdienas laikā divu haltūru mēģinājumi vai darbs mūzikas skolā, bet vakarā - koncerts vai izrāde. Pēc tam ir pilnīgs pārgurums, un tas viss ir uz veselības rēķina, jo no papildu darba nevar atļauties atteikties. Ir nogurums, labāk būtu palikt mājās, bet ir jāņem pretī viss, kas nāk. Tā cīnījās arī mani vecāki. Vēl ir interesanti, ka Berlīnes filharmoniķos spēlē mūziķi no 28 valstīm.
Berlīnes filharmoniķi man ir kā otra ģimene. Es redzu, ka cilvēki, kuri te strādā divdesmit, trīsdesmit vai pat četrdesmit gadu, ir tikpat dzīvespriecīgi un muzicēt griboši kā tie, kas tikko nāk ar svaigu entuziasmu. Tas nekur nepazūd, nav viena mirkļa eiforija. Tāpēc ir laimīgas ģimenes sajūta orķestrī. Šādas attiecības orķestrī pirms tam nevarēju iedomāties. Pirms tam Rīgā man bija pieredze, ka orķestrī ir daudz viedokļu, kuri ir pamats domstarpībām. Ja ir nesaskaņas, tad to jūt arī uz skatuves, jo nevari uzticēties arī mūzikā. Tad nevaru ļaut vaļu emocijām, un ir jāraizējas par intrigām. Toreiz man bija 21 gads, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ļoti sarežģīts laiks un atmosfēra tāda, ka viens uz otru rej. Ceru, ka tagad tajā ir labāka atmosfēra.
Kāpēc ir svarīgi celt jaunas koncertzāles par spīti iebildumiem, ka mazā iedzīvotāju skaita un zemās pirktspējas dēļ to nevarēs piepildīt ar klausītājiem?
Kā piemērus gribu minēt Parīzi, kur šogad atklāja jauno filharmoniju, un jauno Elbas filharmoniju, ko vēl ceļ Hamburgā, bet tā jau izskatās fantastiski. Es ceru, ka tā arī skanēs tikpat jauki, kā izskatās. Parīzē tagad vērojams mūzikas dzīves pacēlums. Lai gan jaunā koncertzāle nu galīgi nemaz neatrodas Parīzes centrā (ir labs gabaliņš jābrauc), tā vienmēr ir klausītāju pilna. Esmu tur bijis vienu reizi, ar Berlīnes filharmoniķiem. Zāle ir fantastiska, ļoti skaista, un akustika ir izcila. Jutos līdzīgi kā Berlīnes filharmonijā, tikai drusku mājīgāk. Ir svarīgi nodrošināt cilvēkiem arī garīgo atpūtu. Īpaši šobrīd, kad cilvēki tā skrien un tik daudz strādā, ir svarīgi vakarā izbaudīt mākslu brīnišķīgā zālē, nevis pielāgotā sporta hallē. Bet, ja jautā, kam tad tas ir vajadzīgs, var darīt kā Nīdarlandē, kur jau gadiem mērķtiecīgi mēģina apslāpēt visu, kas saistās ar mūzikas izglītību, un arī vairāki orķestri ir likvidēti. Lai visi mācītos vadīt traktoru vai kļūtu par lauksaimniecības inženieriem, lai palielinātu eksportu, var iet arī tādā virzienā. Vācijā gan joprojām ir daudz orķestru, operteātru un mūzikas izglītības iestāžu, un šī intelektuālā kapacitāte pēc tam labvēlīgi iespaido arī ekonomiku. Kāpēc Vācija ir turīgākā valsts Eiropā? Manuprāt, tas iet roku rokā ar kultūras vērtībām un to, kāds cilvēkiem ir redzes apvārsnis un ko viņi no dzīves sagaida. Kultūra ir nepieciešama visiem. Cilvēki iet uz muzejiem un koncertiem. Mēs vienmēr spēlējam pilnās un labās koncertzālēs. Liepājas koncertzāle bildēs izskatās ļoti skaisti, un Rēzeknes Gors ir īsts brīnums. Ar tādu mūziķu bagāžu un tādu māksliniecisko līmeni, kādu var piedāvāt Latvijas mākslinieki, arī Rīgā ir nepieciešama jauna koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs. Mums Berlīnes filharmonijā šomēnes (28., 29. un 30.X) gaidāms latviešu uzlidojums: diriģents Andris Nelsons ar vijolnieci Baibu Skridi. Biļetes jau sen ir izpārdotas. Uz Andri Nelsonu tas vienmēr ir ekstrēmi.
Aktīvi piedalījies Berlīnes filharmoniķu galvenā diriģenta vēlēšanu kaislībās? Kandidāts taču bija arī mūsu Andris Nelsons.
Ar Kirilu Petrenko, kurš no 2018. gada būs mūsu jaunais galvenais diriģents, bet šobrīd ir Bavārijas operas galvenais diriģents Minhenē, nekad kopā neesmu spēlējis un šī iemesla dēļ arī nespēju par viņu balsot. Taču es domāju, ka orķestris ir pieņēmis mākslinieciski pamatotu lēmumu. Viņš atkal ir atzīts par gada operdiriģentu Vācijā.
Berlīne ikdienā nenomāc ar pārlieku lielpilsētas rosību?
Berlīne ir tik multikulturāla, ka tur var dabūt visu, ko gribi. Var dzīvot hipiju, mākslinieku vai ballīšu rajonā. Mēs savukārt esam izvēlējušies klusāku rajonu Cēlendorfā (Rietumberlīnes daļā), tuvāk dabai. Tur pārsvarā redz tikai vāciešus un nav daudzmiljonu pilsētas kņadas.
P.S. Šosezon Gunāru Upatnieku Latvijā sastapsim vēl tikai pirms Ziemassvētkiem, Kontrabasa stāstā (pēc Patrika Zīskinda slavenās lugas Kontrabass motīviem) kopā ar pianisti Agnesi Egliņu un aktieri Mārtiņu Meijeru. Dzintaru koncertzālē, Lielajā dzintarā un Spīķeru koncertzālē Rīgā.