Nedēļa sākās ar sen neredzētu masku šovu - sabiedriskā televīzija ziņoja, ka, iesaistot specvienību Omega, Ekonomikas policija pirmdienas pēcpusdienā veikusi kratīšanu Valērijam Belokoņam piederošajā Baltic International Bank Vecrīgā. TV sižetā redzamie bankas tuvumā nofilmētie bruņotie vīri maskās un bruņuvestēs šķita kā atgriezušies no KNAB vēl pirms dažiem gadiem īstenotajiem seriāliem ar līdzīga stila kratīšanām iestādēs un uzņēmumos, arī amatpersonu arestiem īpaši pieaicināto žurnālistu klātbūtnē. Vai vēl senākā pagātnē - deviņdesmito gadu vidū, kad iekšlietu ministrs bija Jānis Ādamsons, - Lainbankā īstenoto «bruņoto izmeklēšanu». Kā zināms, liela daļa no šādiem - uz publikas ietekmēšanu vērstiem - pasākumiem iepriekš beigušies bez juridiskām sekām, tāpēc loģiski, ka arī tagad ir pamats vaicāt: kas te notiek - izmeklēšana vai morāla ietekmēšana? Vai izmeklētājiem bija jāierodas ar pavadoņiem, kas bruņuvestēs, ar ieročiem un maskās, ja pat Ekonomikas policija arī uzsver, ka kriminālprocess sākts pret konkrētām personām, kas ir bankas darbinieki, nevis pret pašu banku? Ar tiesiskuma saukļiem tiktāl esam nonākuši, ka Ekonomikas policijas darbiniekiem nebija pārliecības, ka bankas apsardze viņus un acīmredzot kratīšanai saņemto orderi respektēs? Un vai bankas darbinieki pielīdzināmi teroristiem, ka palīgā jāsauc specvienība?
Un te pat nav runa par to, kam pieder konkrētā banka. Jautājums - vai izvēlētā metode bija adekvāta? Tāpat kā kolēģe no televīzijas, arī es centos noskaidrot bankas uzraugošās FKTK viedokli, bet arī nesaņēmu. Iestādes pārstāve vien nokomentēja, ka komentāru par citu institūciju darbības metožu izvēli nebūs, jo nav zināmi apsvērumi, kas bijuši pamatā specvienības piesaistei. Un tur jau ir tā lielākā problēma - pat banku sistēmas pārraugs tādā brīdī klusē, it kā uz viņu tas neattiektos. Gluži kā policejiskā valstī mēs labākajā gadījumā varam vien noraudzīties varas pārstāvju spēka demonstrācijā, ne no viena tā arī nesaņemot skaidrojumu, kāds bija pamats specvienības piesaistei, vai apliecinājumu, kāpēc tā bijusi vien ārkārtas nepieciešamība, tātad nekļūs par ikdienu valsts institūciju attiecībās ar uzņēmējiem. Protams, var jau atrunāties ar izmeklēšanas noslēpumiem. Var tiem, kas pārāk daudz interesējas, «uzbraukt» ar pārmetumiem, ka apšauba labāk informēto amatpersonu kompetenci. Taču, ja šo «maskušovu» sasaistām ar pēdējā laikā jo bieži piedzīvotajiem «struktūru» pārmetumiem Latvijas bankām, tas rada iespaidu, ka esam tādi kā malā stāvoši liecinieki kaut kādai valsts atbalstītai tirgus pārdalei šajā lielā biznesa jomā. Bet tā taču nav, vai ne? Vai... ir?