Vienotības valde pēc partijas reģionālo nodaļu pieprasījuma šonedēļ pieņēma lēmumu par organizācijas ārkārtas kongresa sasaukšanu krietni agrāk, nekā iepriekš bija plānots. Tikšot mainīta vadība, definēti nākotnē veicamie darbi, ņemot vērā arī pašvaldību vēlēšanu tuvošanos. Jau nākamajā nedēļā sākšoties pretendentu pieteikšana uz vietām partijas vadībā, pēc tam esot iecerētas debates ar tiem.
Pēc visas tās jezgas, kas ilgstoši bija vērojama šīs politiskās organizācijas līderu attiecībās, tieši debates ar potenciāli nākamajiem valdes locekļiem, viņu skatījuma apspriešana par to, kādai jābūt šai partijai nākotnē, kā novēršamas tās problēmas, kas konstatētas iepriekšējā periodā, varētu būt īpaši nozīmīgas. Tāpēc šo «kolektīvo izrunāšanos» nevajadzētu atlikt uz kongresa dienu, pat vēl vairāk - ir jāsaprot, ka kongresa loma ir dot akceptu jau reģionālajās nodaļās izrunātām nostādnēm, nevis ģenerēt un steigā pieņemt ko jaunu.
Faktiski situācijā, kādā nonākusi Vienotība (zaudējusi līdera pozīcijas valdībā, piedzīvojusi dramatisku reitinga kritumu), to var glābt vienīgi tādu pasākumu sērija, kādus patlaban varam vērot ASV saistībā ar gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Līderu cīņa par partijas grupu atbalstu ļauj gan ģenerēt idejas, gan mobilizē atbalstītājus, dodot tiem cerību uz labām pārmaiņām un atjaunojot ticību partijas nākotnei. Pilnīgi pretēja situācija būs, ja konkurence uz partijas priekšsēža un valdes locekļu vietām izrādīsies vāja un beigu beigās kongresa akceptam tiks virzīti vien pašreizējās valdes deleģēti jaunās vadības pretendenti. Tas nesīs vēl lielāku vilšanos, un paši Vienotības biedri būs tie, kas novēršoties šo organizāciju pazudinās. Proti, vadības maiņai jābūt nevis formālai (gribējāt - saņemiet), bet reālai, uz atdzimšanu iedvesmojošai, vairākuma ar izpratni atbalstītai.
Tas attiecas ne tikai uz jauno līderu izvēli, bet arī kopīgo skatījumu, kādai jābūt partijai nākotnē. Ne tikai darāmo darbu, bet arī iekšējās kultūras ziņā. Ir dzirdēts par sen gatavoto simtgades plānu, bet jāsaprot, ka tā nav īsti tā «nauda», par ko iespējams nopirkt vispirms partijas biedru, tad plašāka vēlētāju loka uzticību. Šis nav racionālās izvēles tirgus. Te pārsvarā visu nosaka emocijas. Ja līderu (formālu, neformālu) starpā valda naids, strīdi, neuzticēšanās, nenovīdība, tas atstāj attiecīgu iespaidu uz organizāciju kopumā. Un otrādi.
Tiktāl skatījums no malas, kā vajadzētu. Vai spēs? Godīgi sakot, īstas ticības nav. Jo vismaz līdz šim uz partijas līdera vietu publiski apspriesta tikai viena kandidatūra. Nav slikta, bet... viena.