Parlamentārie izmeklētāji lēmuši, ka par «morāli un politiski» atbildīgiem baisākajā traģēdijā jaunlaiku Latvijā, kad, sabrūkot veikalam Zolitūdē, bojā gāja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti ievainoti, ir 16 cilvēki - esošās un bijušās amatpersonas, tostarp, ekspremjers, esošie un bijušie ministri, Rīgas mērs u. c.
Uzreiz jāsaka, ka ir grūti iedomāties, kā tieši kāds var piespiest kādu uzņemties morālu atbildību par jebko, ja cilvēks pats to nevēlas, vēl vairāk - noliedz to. Ja morāli uzskatām par sabiedrības attieksmes standartizētāju, tad morālās atbildības atzīšanai būtu jāizriet no paša indivīda. Līdzīgi ar politisko atbildību - kā labticīgam procesa vērotājam man grūti iedomāties, kā šajā gadījumā pret citas partijas pārstāvi vai politikā neesošu cilvēku iespējams iedarbināt politiskās atbildības mehānismu? Tāpēc morālās un politiskās atbildības jautājums šoreiz tomēr ir krietni vien plašāks. Un, lai kādās domās es būtu par šiem 16 «atbildīgajiem», piedodiet, sanāk tāda, laikam taču, zīmogošana populisma mērcē. Es gribu ticēt Latvijas tiesu sistēmai un tāpēc baisajā traģēdijā konkrētu vainīgo un atbildīgo meklēšanu tomēr atstāšu tās ziņā. Un lai Dievs stāv klāt upuru tuviniekiem, kam šis viss ir jāpārdzīvo.
Tāpat taisnības labad piebildīšu, ka man grūti būs nodēvēt sevi par parlamentārās izmeklēšanas karsēju, jo vēsture tomēr uzrāda palielu politiskā revanšisma un populisma īpatsvaru šādos gadījumos. Tāpēc šī baisā notikuma sakarā, kas Latvijai lika sastingt, mani kā šīs valsts pilsoni interesē tikai viens jautājums - kas tieši ir izdarīts, lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos? Pa punktiem. Viss pārējais, piedodiet, ir bleķis un kameru gaismu ķeršana uz traģiska notikuma rēķina.
Lai kā gribētos visās pasaules nelaimēs vainot politiķus, jāatzīst, ka morālās un profesionālās atbildības standarti nepavisam nav vien politvides problēma un jautājums. Diena pirmdien rakstīja par sešus gadus veco meiteni Katrīnu, kuras ģimenei meitenītes īpašo vajadzību dēļ nācies uz savas ādas izbaudīt visus birokrātiskā aparāta «jaukumus». Izrādās, bērnu ar invaliditāti skolas uzņemt gluži vienkārši nevēlas. Zolitūdes traģēdija un šis stāsts nebūs īsti korekti salīdzināmi, taču morāli un politisko «atbildīgo» rinda vajadzības gadījumā arī šajā stāstā būtu izveidojama pagara. Birokrātiju veido dzīvu cilvēku lēmumi un rīcība, cilvēcība vai bezatbildība ļoti konkrētās situācijās. Un vienā gadījumā konkrētu cilvēku lēmumi, bezatbildība un vienaldzība bija pamats lielākajai traģēdijai otrās brīvvalsts laikā, bet otrā gadījumā morāli pazemota tiek Katrīnas ģimene.