2003. gada 20. septembrī teju 67% vēlētāju nobalsoja par Latvijas dalību ES. Desmit gadu pēc tik pārliecinoša atbalsta valsts dalību blokā kā labu vērtē tikai 28% iedzīvotāju. Pretēji noskaņoto skaits ir nedaudz mazāks - 22%. Gandrīz puse jeb 48% iedzīvotāju valsts dalību ES vērtē ne kā labu, ne sliktu, liecina šā gada vasarā veiktā pētījumu centra SKDS aptauja.
Vispirms kā latvietis
Aptaujas datus Latvijā var interpretēt dažādi. ES attīstības komisārs Andris Piebalgs, skatoties no Briseles, domā, ka atbalsts valsts dalībai ES vērtējams kā augsts un satraukumam nav pamata. «Ir viegli būt eiroskeptiķim, ja tu esi iekšā, bet ir nedaudz savādāk būt eiroskeptiķim, ja tu neesi iekšā. Tas ir nesalīdzināmi,» saka A. Piebalgs. Komisāru nesatrauc, ka saskaņā ar pēdējiem Eurobarometer datiem 43% Latvijas iedzīvotāju sevi neuzskata par ES pilsoņiem. Arī viņš sevi vispirms izjūt kā latvieti un tikai pēc tam - kā eiropieti. A. Piebalgs ir optimistisks un prognozē, ka, mainoties paaudzēm, atbalsts ES Latvijā tikai augs. «Mums nav politisko kustību, kas prasītu būtiskas izmaiņas Latvijas dalībai ES. Nav populārs arī antieiropeisks sentiments. Kopumā mēs varam būt ļoti apmierināti, kā Latvijas pilsoņi šobrīd uztver ES.»
Klanīšanās bankām
Skats no Rīgas nav tik gaišs, taču to nevar dēvēt arī par drūmu. Pirms desmit gadiem sabiedrībā pazīstami cilvēki Dienai pauda savu viedokli par gaidāmo referendumu. Daļa no viņiem nostāju nav mainījuši, citi - vairs par šo jautājumu negrib pat runāt.
Ar zināmu rūgtumu uz aizgājušajiem desmit gadiem raugās dabas pētnieks Māris Olte. Īsi pirms referenduma viņš Dienai atklāja, ka ir eiroskeptiķis un balsos pret Latvijas iestāšanos ES. «Viņi mūsu lokālajās vainās nepalīdzēs, un viņu ierēdņu armija ir daudzkārt lielāka par mūsējo. No manām zaļajām pozīcijām raugoties - kaut vai somu celulozes rūpnīcas projekts vai atkritumu dedzinātavas. Tagad varam strīdēties pret to, bet, ja būsim ES, tās ietilps viņu saimnieciskajos plānos un varēsim vairāk klausīties, ko un kā mums darīt, nevis paši lemt,» savulaik sacīja M. Olte, kurš arī tagad saglabājis skeptisko nostāju. Viņš sūkstās, ka līdz ar robežu atvēršanu visi, kuriem kas netīk, ir aizbraukuši, bet Eiropā par veiksmes stāstu krīzes pārvarēšanā dēvē valdības klanīšanos nevis tautas, bet banku virzienā. «Zivis dīķos lētāk izaudzē lietuvieši, laši gardāki ir norvēģiem, sviests - dāņiem,» teic M. Olte, kurš tomēr kā biologs ir pārliecināts, ka, neraugoties uz situāciju, cilvēkiem ir tieksme iet izdzīvošanas ceļu. «Pa lielam jau paēduši esam, auto arī rūc, jumts virs galvas ir, dzīvot var! Bērnus tā kā gribētos vairāk... Lai dzīvo eiro!» neslēpjot ironiju, bilst dabas pētnieks.
Arī šodien balsotu par
Atskatīties uz aizvadītajiem desmit gadiem nemaz nevēlas mūziķis Ainars Mielavs, kurš savulaik aicināja balsot «par». «Es gribu smaidīt arī rīt. Un tu?» tolaik mudināja A. Mielavs. Tagad mūziķis secinājumus patur pie sevis, paužot pārliecību, ka viņa viedoklis cilvēkiem vairs nebūs interesants. Savukārt ilggadējai Rīgas Dzemdību nama direktorei Ilzei Lietuvietei, kura tagad jau devusies pensijā, eirooptimismu desmit gadu laikā izdevies saglabāt. «Arī šodien balsotu par dalību ES un esmu lepna būt ES pilsone. Protams, daudziem ir gājis grūti, augstākas prasības un daudzie ierobežojumi ir bijuši traucējoši līdz tam ierastajai lietu kārtībai,» saka I. Lietuviete. Viņa savulaik Latviju vēlējās redzēt ES, lai attīstība valstī būtu tikpat strauja kā citās dalībvalstīs: «Daudzas medicīnas iestādes ar dažādu ES fondu palīdzību ir veiksmīgi atrisinājušas savai attīstībai nepieciešamos jautājumus, sakārtojušas savu iekšējo kvalitātes sistēmu, uzlabojušas infrastruktūru. Atsevišķas medicīnas iestādes pauž, ka tām trūkst nepieciešamo līdzekļu, lai ieviestu visas ES prasības. Protams, valsts finansējums ir nesamērīgi zems.»
Izvilkti no bezdibeņa
Arī Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis ir pārliecināts, ka pilsoņu izvēle izšķirošajā tautas nobalsošanā bijusi Latvijas glābiņš. «Ceru, ka nenobalsosim pret, bet, ja tomēr, man tiešām liksies, ka dzīvoju muļķu un pašnāvnieku sabiedrībā,» savulaik strikts bija I. Lancmanis. Viņš tolaik brīdināja, ka nepievienošanās Eiropai nozīmēs pāris gadu ilgu nīkšanu un tad - došanos austrumu virzienā. Tagad mākslinieks saka: «Ja cilvēki tik ļoti neļautos savu iemīļoto negāciju reibonim, viņi aptvertu, ka daudz kas no tā, kas Latviju pēdējos desmit gados ir vilcis ārā no padomju bezdibeņa un tuvinājis Eiropai, nācis par «vecās Eiropas» naudu.» Viņš ir pārliecināts, ka Latvijai, paliekot vienai, būtu ļoti grūti atrast savu vietu pasaulē, likt ar sevi rēķināties un tā nespētu saviem ražojumiem izlauzt ceļu nežēlīgās biznesa konkurences apstākļos. I. Lancmanis arī atgādina, ka nedrīkst aizmirst par ES un NATO politisko aizmuguri, kas ļauj justies zināmā drošībā. «Eiropas kopīgajā mājā, tāpat kā jebkurā dzīvojamā mājā un pat ģimenē, ne viss var patikt, taču ir jāprot pieņemt kaimiņus un atrast labāko sadzīvošanas variantu.» Vienlaikus gan I. Lancmani nepārsteidz lielas daļas sabiedrības skepse pret ES, jo cilvēkiem patīk meklēt ienaidniekus, uz ko izgāzt dusmas, un tagad par spriedzes novadīšanas upuri kļuvis eiro.