Sākumā izpratne par krīzi bija tāda - ja sieviete, māte ar bērnu ir cietusi, piemēram, vardarbībā, varēja nākt uz krīzes centru, lai nomierinātos, uzsāktu laulības šķiršanas procesu... lai būtu patvērums, drošība, sociālā palīdzība. Šobrīd krīze tiek definēta arī tajos gadījumos, kad nav iztikas līdzekļu, nevar samaksāt par mājokli, paliek bez dzīvesvietas - tagad arī tādi gadījumi tiek uztverti par krīzes situācijām. Lai māte ar bērnu nebūtu uz ielas, viņa nonāk krīzes centrā. Tāpat ir arī atkarības problēmas, kas rada krīzi - alkohols, narkotikas. Tad mēs, sociālie darbinieki, psihologs, motivējam māti pieteikties atkarību ārstējošās programmās.
Iemesli, kāpēc šeit nonāk, ir dažādojušies.
Protams. Pirmsākumos bija vairāk no fiziskas vai emocionālas vardarbības izrietošas problēmas. Šobrīd krīze tiek definēta plašāk.
Cik mammu ar bērniem centrā var būt vienlaikus? Cik jums ir vietu?
Reāli varam uzņemt 15-17 cilvēku. Rīgas domes Labklājības departaments finansē 12 vietas. Ir līgumi arī ar citām programmām.
Ir gadījumi, ka centrs pilns un nav izmitināšanas iespēju? Citiem vārdiem - jāstāv rindā?
Ko nozīmē - jāstāv rindā?! Ja māte zaudējusi dzīvesvietu un atrodas uz ielas, nevar būt runa par kādu vietas gaidīšanu! Rīgā ir trīs krīzes centri. Tie visi tiek apzvanīti. Ir matracīši, izvelkamās gultas. Ja cilvēks pie mums ir vērsies, uz ielas viņš nepaliks. Cilvēki guļ, ēd, dzīvo šeit uz vietas. Līdz trim mēnešiem. Smagu problēmu gadījumā uzturēšanos iespējams pagarināt. Katrā ziņā - savas problēmas var risināt, dzīvojot šeit uz vietas...
...un, lai šeit tiktu, ir vajadzīgs - kas?
Cilvēki nāk ar Sociālā dienesta nosūtījumu. Ja tas ir nakts laikā, piemēram, ja policija atved, cilvēks raksta iesniegumu uz vietas. Tomēr pārsvarā ar Sociālā dienesta nosūtījumu. Tātad pamata pakalpojums tiek sniegts tepat uz vietas. Ja runājam tālāk, tiek sniegti pakalpojumi arī ārpus krīzes centra telpām. Piemēram, ģimenes asistenta programma, kas palīdz organizēt ģimenes dzīvi, ejot pie viņiem uz mājām. Tātad ģimene nenonāk šeit, bet dzīvo savā dzīvesvietā, arī ir Sociālā dienesta nosūtījums, mēs nodrošinām asistentus, kuri iet pa mājām un palīdz organizēt dzīvi. Mums ir aptuveni 17 šādu asistentu, kuri spēj palīdzēt aptuveni 40 ģimenēm.
Tad ir programma Palīdzēsim trūcīgiem mazuļiem līdz 2 gadu vecumam, neformāli to dažkārt sauc par «pamperu programmu» (smejas). Tās ietvaros trūcīgām jaunajām ģimenēm nodrošinām piena maisījumus, autiņbiksītes.
Vēl nācis klāt nesen ieviestais krīzes intervences pakalpojums. Ja, piemēram, ģimenes asistents uz ģimeni dodas viens un palīdz vadīt mājsaimniecību, tad krīzes komanda sastāv no vairākiem cilvēkiem. Tur ir sociālais darbinieks, psihologs, ja nepieciešams - narkologs, psihoterapeits, jurists...
Tad viņi palīdz kompleksi?
Kopumā ideja ir tāda. Ģimene ir nonākusi bāriņtiesas redzeslokā. Bāriņtiesa noteikusi, ka pēc mēneša tiks lemts, vai apturēt vecākiem aizgādības tiesības uz bērnu, vai arī atjaunot. Lūk, šis mēnesis ir posms, kad krīzes komanda intensīvi, ja vajag - katru dienu, strādā ar šo ģimeni - gan izpēta, gan saliek visus uzdevumus, kas ģimenei jāizdara ar mērķi, lai bērniņš netiktu izņemts. Nu, piemēram, gadījums - māte brauc automašīnā pie stūres, bērns blakus, policija aptur un kon 5statē, ka māte reibumā. Policijas pienākums ir bērniņu aizvest uz krīzes centru un informēt bāriņtiesu. Pēc mēneša bāriņtiesa lems - atgriezt bērniņu ģimenē vai ne. Ko šajā gadījumā dara krīzes komanda? - vispirms psihologs izvērtē, vai tas ir vienreizējs ārpuskārtas incidents, noskaidro iemeslus. Iesaistās arī narkologs, vērtējot alkoholisma slimības iespējamību. Tiek apkopota informācija, strādāts ar šo sievieti, un, lūk, pēc mēneša bāriņtiesā ir iesniegti dokumenti un bāriņtiesa var sniegt objektīvu vērtējumu.
Katram krīzes centram, jādomā, ir sava specifika, blakus kopējām lietām. Kāda ir jūsējā?
Rīgā ir trīs šādi centri. Katram sava odziņa. Mēs citu vidū atšķiramies, ka varam uzņemt arī sievieti vienu pašu, kurai nav bērnu vai arī kura ir grūtniecības stāvoklī. Varbūt viņa cietusi smagā, fiziskā, seksuālā vai cita veida vardarbībā. Sieviete nonākusi izmisumā. Viņai vajag reālu psihologa, jurista vai citu palīdzību. Līdz ar to viņu mēs uzņemam pie sevis.
Otrs - ja sieviete ir bērna gaidībās. Viņai ir kādi sarežģījumi, pārdzīvojumi, nesaskaņas ģimenē. Tad viņa patveras pie mums pirms dzemdībām, lai var normāli sagatavoties, izmantojot kvalificētu atbalstu. Arī atgriežoties no slimnīcas, viņa ir atpakaļ pie mums. Palīdzam apgūt pirmās prasmes - mazgāšanas, barošanas u. tml. Te ir tas izņēmums Rīgā - mēs strādājam ar sievieti vienu pašu. Turklāt kompleksi - piesaistot juristu, psihologu krīzes novēršanā. Tas sevišķi nepieciešams, ja jāgatavo prasība tiesā delikātajos fiziskas vai seksuālas vardarbības gadījumos. Kopumā tā saucas - valsts vardarbības novēršanas programma pilngadīgām personām ar stacionēšanas vai izmitināšanas iespēju.
Kā šajos 10 gados ir mainījies jūsu klients?
Klienti ir mainījušies. Diemžēl bieži uz smago pusi. Salīdzinot ar to, kā bija pirms 10 gadiem, klienti ir arī ļoti traģiski... kā lai saka... ir izaugusi tāda kā patērētāju paaudze, kurai šķiet, ka viss viņiem vienkārši pienākas, ka viņu dzīvē kāds visu sakārtos. Otra lieta - pirms desmit gadiem mēs vēl nezinājām, kas ir narkomāns ar stāžu... kad bērniņš jau piedzimst ar narkotiku atkarību, visdažādākais slimību spektrs - HIV, dažādie hepatīti, viss iespējamais... šie cilvēki dzīvo mums līdzās. Alkohola atkarība jau it kā parasta. Tad vēl ir cilvēku grupa ar nopietnām garīga rakstura problēmām. Tādu klientu kļūst arvien vairāk.
Kāpēc kļūst vairāk?
Grūts jautājums. Ja atgriežamies pie situācijas, ka cilvēkam nav iztikas līdzekļu, viņš palicis bez pajumtes. Tie, kas ir kaut cik darboties un organizēties spējīgi, tie jau ir darbiņus atraduši vai arī diemžēl aizbraukuši. Te nonāk cilvēki, kuru problēmas ir ļoti ielaistas, kuri ir mēģinājuši, bet nav varējuši. Tie, kuri reāli bez citu palīdzības nav spējīgi funkcionēt. Otra lieta - daudzi no viņiem redzējuši, ka uz pabalstiem dzīvo viņu vecāki. Tad nu nāk jaunā patērētāju paaudze, kas eksistē uz sociālo pabalstu spilvena. Treškārt, - un tāpēc es esmu pilnīga bērnunamu institūcijas pretiniece - pie mums pašlaik nonāk jaunas māmiņas ar maziem bērniņiem, kuras dzīvojušas bērnunamos, internātskolās un kurām pilnībā trūkst aprūpes prasmju. Viņa to nav ne saņēmusi, ne redzējusi. Viņa nevar dot to, ko nav saņēmusi pati. Viņas neprot rūpēties par bērniņiem, neprot iekārtot savu dzīvi. Ir paļaušanās. Paļaušanās, ka to visu kāds izdarīs. Kā jau pieredzēts bērnunamā. Mazs piemērs - pieliek zīdainīti pie galda, iedod karoti - lūdzu, ēd... protams, ka zīdainītis nemāk ne karotīti turēt, ne ar to ēst. Un mamma nesaprot - kā tas var būt?
Un jūs tad mēģināt to iemācīt?
Tieši tā. Mēs jau nestrādājam tikai ar cilvēka šībrīža problēmu. Mēs šķetinām arī šīs ģimenes vēsturi, cik nu klients ļaujas. Un, lūkojot vēsturi, mēs nonākam pie tā, ka viņa ir bijusi vai nu bērnunamā, vai formāli skaitījusies ģimenē, bet reāli uzaugusi internātā.
Tie ir tie satraucošie konstatējumi. Kaut kas kļūst arī labāks?
Zinot, ka notiks saruna, šodien braucu šurp un domāju - kas varētu būt tas labais? Jā, ir mums mammas, kuras sūta uz Ziemassvētkiem kartītes, ka viņām viss kārtībā. Ir mammas, kuras aizbraukušas no Latvijas, tomēr iekārtojušas savu dzīvi. Ir šādi piemēri. Citādi jau vispār zustu strādāšanas jēga un netiktu sasniegts mērķis. Rezultāts ir. Cita lieta - ir kļuvis grūtāk strādāt, gadījumi ir smagāki. Bet rezultāts ir vienmēr. Mēs, protams, nevaram sasniegt nez kādus pasaules līmeņa rezultātus, tomēr mammītes tiek motivētas, viņas atrod darbu, bērns sāk iet bērnudārzā. Tā lielākā problēma, kādēļ gadās atgriezties centrā, ir dzīvesvietas problēma. Rīgā tomēr ir ļoti augstas īres maksas par dzīvojamo platību. Ne visas var nonākt sociālajās mājās, kur priekšroka daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem. Vēl nonākšana, it īpaši atkārtoti, krīžu centrā saistāma arī ar mammas izglītības līmeni. Mūsu klients pamatā ir ar ļoti zemu izglītības līmeni. Viņam nav prasmju vadīt savu sociālo dzīvi. Labi, ja pabeigtas deviņas klases. Ja vēl kāda arodskola, tad tas jau ļoti labs priekšnoteikums, ka cilvēks izķepurosies.