Ikgadējās ārpolitikas debates Saeimā pat ļaudīm, kuru profesionāls pienākums ir tām sekot, ir samērā smags pārbaudījums - garlaicīgi. Ciniskāki personāži teiks, tas tādēļ, ka debates ir par neko - kāda gan Latvijai ir un var būt patstāvīga ārpolitika? Ne tik ironiski tipāži minēs - garlaicība izriet no prakses, ka pozīcija un opozīcija cenšas nodrošināt līdzvērtīgu runātāju skaitu, pat ja runātāji vairākumā gadījumu cenšas citiem vārdiem pateikt to pašu, ko pirmais viņu «nometnei» piederīgais jau izstāstījis. No šī viedokļa varētu tikai priecāties par ikvienu mēģinājumu debates padarīt dzīvīgākas. Problēmas rodas trijos gadījumos.
Pirmais - kad, kā ikdienā sakām, samet visu vienā katlā. Piemēram, Nacionālās apvienības pārstāvis un, starp citu, premjerministres parlamentārais sekretārs Kols. «Daudz Eiropas Savienībā runā par kvotām, cik daudz imigrantu katrai valstij būtu jāuzņem. Ja šādi šis jautājums tiks virzīts, Latvija šo kvotu ir pilnībā izpildījusi ar šeit dzīvojošiem 260 tūkstošiem nepilsoņu.» Vai dieviņ... Kā cilvēkam, kurš pamanījies publiski paust savus politiskos uzskatus, šo rindu autoram nav šaubu, ka nepilsoņi ir ļoti būtisks un smags jautājums. Bet kāpēc tas jāmēģina sasaistīt pavisam ar citu ne mazāk būtisku un smagu tēmu - imigrāciju no Āzijas un Āfrikas? Tikpat labi Latvija varētu paziņot, ka okupācija mums ir radījusi tik smagas sekas (tādas ir neapšaubāmas), ka mums pienākas atbrīvošana no iemaksām Eiropas Savienības kopējā budžetā.
Otrais - Rietumu (t. sk. Eiropas) ārpolitikā pilnīgi noteikti ir daudz kas uzlabojams, tomēr nevajag no viena grāvja iebraukt otrā. Tas ir, vai nu mēs uzskatām, ka neko nevaram ietekmēt, vai - tieši otrādi - pārspīlējam savas iespējas. Piemēram, No sirds Latvijai līdere Sudraba, visnotaļ pareizi norādot uz Irānas lielo nozīmi, aicina izvirzīt mērķi Latvijai - veicināt Eiropas Savienības pārstāvniecības atvēršanu šajā valstī. Prasīt no Latvijas ārpolitiskā korpusa (kuram netrūkst citu darbu) to, par ko strīdas un nu jau gadiem meklē risinājumu tādi smagsvari kā ASV, Francija utt., ir bezjēdzīgi. Tad nav ko niekoties un jāprasa, lai Rinkēvičs atrisina Izraēlas un palestīniešu konfliktu.
Trešais - kad runātājam tik ļoti gribas pamodināt kolēģus zālē, ka viņš vienkārši ķeras pie sīkām provokācijām. Klasisks piemērs - «nacionāļu» deputāts Kiršteins. Lai nu būtu, ka ārpolitikas debatēs ir vieta Latvijas pilsoņu (ne)lojalitātes tēmai. Tomēr kādā sakarībā nepieciešami tādi izlēcieni kā: «Un mēs redzējām, kā tad šie pēdiņās «lojālie pilsoņi» tur ar šo restorānu ķēdi Gan bei šeit, Latvijā, uzvedās»? Tad varbūt sākam uzskaitīt un salīdzināt ieslodzīto nacionālo piederību? Satiksmes negadījumus izraisījušo?
Labā ziņa ir, ka ar katru gadu šīs debates kļūst inteliģentākas un šogad pat opozīcija neizmantoja iespēju ieriebt konkurentiem ar tekstiem, kas ES prezidējošai valstij it kā nepiestāvētu. Novēlējuma formā varētu ieteikt vairāk runāt par ārpolitikas ekonomiskajiem aspektiem (labie piemēri - Saskaņas Dolgopolovs, Vienotības Ķirsis u. c.).