Kad lielveikalu neticami ātrā tempā uzcēla un atvēra, mēs, Anniņmuižas un apkārtējo ielu iedzīvotāji, ļoti priecājāmies. Milzīgajā tirdzniecības zālē netrūka nenieka: ne svaigi ceptu smalkmaizīšu, ne kulinārijas izstrādājumu - gan karstu, gan aukstu, ne izmeklētas zivju produkcijas, ne plašas dārzeņu izvēles. Varēja nopirkt arī nepieciešamās saimniecības preces un kosmētiku.
Mēs ar meitu bieži gājām iepirkties uz netālo Maximu. Vērojām, kā veikala aizmugurē paceļas daudzstāvu dzīvojamais nams. Kā veikala jumts pārvēršas: tiek noklāts ar kaut kādu zaļu pārsegu, rindojas dažādas ierīces. Brīnījāmies, uzzinot, ka tur būšot daudzstāvu nama pagalms un bērnu rotaļu laukums. Māca šaubas: vai bērni skraidot nenokritīs no ēkas jumta? Runāja, ka šo ēku kombinācija esot eksperiments... Arī tanī liktenīgajā 21. novembra dienā, kad ēkas jumts apraka 54 dzīvības, es devos uz Maximu. Vispirms izstāvēju rindu bankas filiālē, pēc tam devos sapirkties produktus. Bija dienas vidus, kad cilvēku drūzma ir mazāka un pircēji galvenokārt ir seniori. Tāpēc lēnā gaitā un ar patiku izstaigāju visas produktu nodaļas. Grozā liku pirkumus ar rezervi, jo tālredzīgi biju paņēmusi līdzi somu uz riteņiem. Atceros - kasē mani apkalpoja jauna meitene. Labā noskaņojumā devos mājup.
Pulksten sešos vakarā, kad no darba bija atgriezusies meita, viņa mani pēkšņi aicināja pie loga. No turienes pavērās neparasts skats: neskaitāmas policijas automašīnas ar ieslēgtu signalizāciju traucās virzienā, kur tikai aiz dažām augstceltnēm slēpās mūsu Maxima. Pēc brīža turp devās arī ātrās palīdzības mašīnas un smagās automašīnas ar pacēlājiem. Minējām: kas varētu būt noticis: laupīšana? Terora akts? Bija taču pats sastrēguma laiks, kad pēc darba uz lielveikalu dodas vislielākais pircēju skaits. Bet varbūt vienkārši kaut kādi manevri?
Televīzija, radio un internets pagaidām klusēja. Taču pēc brīža viss noskaidrojās. Tika ziņots, ka noticis neticamais, neiespējamais. Pārņēma šausmas: ja nu jumts būtu iebrucis dienas vidū, kad es staigāju pa veikalu? Bet - nē, tā stunda vēl nebija situsi, arī tiem, kam bija jāaiziet...
Bezgala žēl bojāgājušo, arī viņu tuvinieku. Es tādu sitienu neizturētu. Vai jelkāds varēja iedomāties, ka, ieejot it kā visdrošākajā vietā, viņš no tās vairs nekad neiznāks? Jā, manai ģimenei laimējās. Pārsvarā uz traģēdijas vietu eju dienā. Bet esam ar meitu gājušas arī vakara stundās. Cik maz vajadzēja darīt attiecīgajām amatpersonām, lai cilvēki paliktu dzīvi: tikai, atskanot briesmu signālam, likt visiem atstāt bīstamo teritoriju.
Mēs pa savas mājas 12. stāva logu neredzam Maximas drupas, bet miljoniem svecīšu liesmiņu, kas apjož nelaimes vietu, gan. Arī mūsu noliktās svecītes tur mirgo. Jau nākamajā dienā devāmies pastāvēt un noliekt galvu šajā drūmajā vietā, kas nu tāda paliks vienmēr. Paldies Valsts prezidentam, kurš nevairījās notikušo nosaukt īstajā vārdā - par masu slepkavību. Un par cerību, ka tās izraisītāji tiks notiesāti.
Esmu saglabājusi pēdējo kases čeku no Maximas apmeklējuma. Uz tā rakstīts: 21.11.2013, plkst. 12.24., kasiere Līga Kalniņa. Ceru, ka viņai nelaime aizgājusi secen.
Paldies visiem mūsu draugiem, paziņām un tuviniekiem, kas, zinot, ka Maxima ir mūsu tuvējais veikals, zvanīja un interesējās par mūsu likteni. Lai miers aizgājušo dvēselēm!