Liktenis lemj pa savam
Četristabu dzīvoklis deviņstāvu namā Pļavniekos ir ļoti apdzīvots. Tajā dzīvo Juris ar sievu Līgu, meita Ilze ar vīru un diviem mazbērniem un takšveidīgā trīs gadus vecā sunīte Čiepa - draudzīgs, cilvēkmīlestības pilns radījums. Intervijas laikā Juris Pučka saka, ka burtiski šajās dienās pasaulē nāks Ilzes trešais bērns: «Žēl, ka vēl viena mazmeitiņa, nevis mazdēls, jo man tak vajag copes biedru!» Šeit vietā piebilst, ka Juris ir liels spiningotājs, zināmās upes izietas turp un atpakaļ. Juris sevi uzskata «par īstu čangali», jo dzimta nāk no Latgales, kur «starp Preiļiem un Līvāniem ir Vārkava», taču viņš piedzimis Dundagas pusē pie Līču stacijas, un tur, par laimi, bija maza upīte. Dzimtajā latgaļu izloksnē Juris atdarina vectēvu: «Aizskrīn, dāls, da upeitei, vajaga zivu deļ zupenis izvuoreit.» Liktenīgajā gadā arī Jura vectēvu mēģināja izvest, bet «studbekeram garais purns grāvī ieslīdēja, nevarēja izvilkt, un krievs atmeta ar roku - dzīvojiet vien tālāk!»
Juris pabeidza Talsu vidusskolu un gribēja studēt Lauksaimniecības akadēmijā Meža tehnikas fakultātē, bet viņu iesauca armijā. Juris nokļuva Ukrainā auto rotā un ieguva autovadītāja apliecību. Tā ļoti noderēja tālākajā dzīvē. Atgriezies no armijas, Juris sāka strādāt Talsu avīzes redakcijā par šoferi un, drauga Maksimiliana Kvites mudināts, piedalījās pašdarbības uzvedumos.
Čangaļiem muzikalitāte iedzimst no mātes miesām, un, re, ka noderēja! Talsu pašdarbnieki divas nedēļas pirms Dailes teātra nospēlēja pirmizrādi Gunāra Priedes lugai Palmas zaļo vienmēr. Iestudējumu noskatījās Līvija Akurātere, Lilija Dzene, Venta Vecumniece un Maija Augstkalna. «Es spēlēju Valdi - galveno lomu, un Vecumniece saka - jābrauc uz Rīgu, jāstājas Dailes teātra studijā. Joka pēc manā redakcijas bobikā ar Jāni Lagzdiņu aizbraucām arī. Dzejoli nezināju, nolasīju monologu no Palmas zaļo vienmēr, nodziedāju Silti vēji priežu silus glāsta, nevis ar Induļa Kalniņa, bet ar Miervalda Celmiņa komponēto melodiju. Neko necerēju, bet mani un Jāni Lagzdiņu uzņēma studijā. Tā liktenis apmeta kūleni.»
Likvidēja restrukturizējot
Laikabiedri Juri zina kā aizrautīgu, šerpu, tiešu un emocionālu cilvēku. Aktieris to nenoliedz: «Mana mūža lielākais ienaidnieks ir mana mēle, ko domāju, to pasaku, un tas reti kuram patīk.»
Jura Pučkas radošais ceļš bijis veiksmīgs - savulaik viņš bija spožs solists Liepājas teātrī, skaistas lomas nospēlētas Operetes teātra izrādēs Klīvija, Māsa Kerija, Skūpsti mani, Ket un daudzās citās, bija arī lomas Rīgas kinostudijā filmās Lielais dzintars, Lietus blūzs, Ilgais ceļš kāpās, Nāve zem buras, Vīrietis labākajos gados. Viss sabruka, kad mainījās laiki. Teātrim visgrūtākajā laikā 1994. gadā Jurim bija jāuzņemas direktora pienākumi: «Es pat nesapratu, ka restrukturizācija ir sinonīms vārdam likvidācija. Mums krasi samazināja budžetu, pēdējās divpadsmit Silvas nospēlējām Operā. 1996. gadā viss kolektīvs kļuvām bāreņi. Operetes teātra vairs nebija. Es aizgāju pensijā - tā man bija 28 lati!» Ar skumjām Juris atzīst: «Aktiera profesija ir gaistoša, kā no skatuves nost, tā tevi aizmirst.»
Taču Juris nesalūdza, nesaguma: «Pārkvalificējos, deviņus gadus strādāju Valsts nekustamo īpašumu aģentūrā. Kad sākās datoru laiks, aizgāju par pasniedzēju!» Juris ar humoru atšifrē: «Jā, turpat aģentūrā sāku strādāt par mēteļu un atslēgu pasniedzēju. Tad sāka šķobīties veselība, bet par to negribu runāt. Cik būs lemts, tik dzīvošu.»
Āķis lūpā
Juris Pučka meklē un atrod prieku arī šajā savas dzīves posmā. Kā latgalis un īstens katolis viņš veldzē sirdi, apmeklējot Rīgas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcu, kas, par laimi, atrodas netālu no mājas Deglava ielā: «Skaista, gaiša baznīca, ar lielāko altāra gleznu Latvijā! Un kāda akustika - nesen bija Franču liceja skolēnu kora koncerts, brīnišķīgs!»
Nav atmesta arī senā kaislība - spiningošana. Juris nevar nociesties nepalepojies: «Vari iedomāties - 1986. gada 19. oktobrī - nekad šo datumu neaizmirsīšu - Daugavā pie Ikšķiles izvilku savu lielāko līdaku. 15,360 kilogrami! Viņa bija garāka par dēlu Mārtiņu! Nevarējām ar nazi sagriezt, mugura bija ar cirvīti jāpārcērt!»
Jurim ir viens nerakstīts likums - zivs tiek notīrīta pie upes un mājās vesta tīra. Aktieris smeķīgi stāsta, ka līdaka nemaz neesot sausa: «Tikai vajag uz kādu pusstundu pirms cepšanas paturēt pienā, tad oliņā, miltiņos un uz pannas - būs garda!» Juris priecājas, ka spiningošanā iesaistījis arī dēlu Mārtiņu: «Aizbraucām uz upi, ierādīju vietu, kur jāmet, un pusstundas laikā viņam piecas līdakas rokā! Acis puikam deg, āķis lūpā!»
Piepes un bebru pauti
No jaunības dienām aktieris mīl dabu un kokus. Nenožēlo, ka nekļuva par mežsargu, bet dabā ir cik vien iespējams bieži. No Rīgas dzīvokļa šaurības ir labi aizbraukt līdz dzimtas mājām Talsos, «tikai viena skāde - ziemā to grūti piekurināt». Koks Jurim ir kā dzīvs cilvēks: «Priede attīra plaušas, apse noņem sliktumu, ozols uzlādē un dod spēku, bet bērza piepes tāpat kā bebra pauti ārstē nelabvēlīgus veidojumus, un tā - katrs koks.»
Vienu no lielākajiem pēdējā laika gandarījumiem Juris guva, filmējoties Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa uzņemtajā traģikomēdijā Džimlai Rūdi Rallalā: «Jau tas vien, ka manas paaudzes aktieri no visiem Latvijas teātriem varēja satikties, kopā strādāt un izrunāties, ir vērtīgi. Mēs, tāpat kā filmas varoņi, kuriem it kā nekas vairs nav palicis, kā vien dzīves gala gaidīšana, sasparojāmies, šāvām, spridzinājām, braucām ar tanku, karstā vasarā pilnā ekipējumā ar armijnieku ķiverēm galvā un smagajiem karavīru zābakiem kājās skrējām pa poligonu! Bija ko turēt, bet neviens neizkrita no ierindas. Redz, ko nozīmē rūdījums!»
Dzīve turpinās.