«Pats jau pārzināju digitālās fotokolāžas, bet 3D maketi bija šāviens jūrā - gribēju paskatīties, vai skolēni to var. Izrādījās, ka var. Beigās 3D maketi bija pat kvalitatīvāki par tiem, kas tika taisīti ar rokām,» E. Bajaruns stāsta. Tagad viņš šāda veida uzdevumus iekļauj arī mājasdarbos un vēstures stundās, kad skolēni strādā skolas modernizētajā dabaszinību kabinetā - mobilajā datorklasē.
Ja pērn projektu nedēļā skolēni ar šī paņēmiena palīdzību pētīja kādu konkrētu Siguldas objektu, šogad vēstures stundās viņi šādi cenšas virtuāli rekonstruēt viduslaiku pilsētu. «Tā ir pateicīga tēma,» saka skolotājs. Arī vecākajās klasēs skolēni vēsturē tiek pie tehnoloģiskiem uzdevumiem, piemēram, digitālo karšu pārklāju vai infografiku taisīšanas.
Tomēr jebkurš uzdevums ar tehnoloģiju pielietošanu sākas ar pamatīgu izpētes darbu, skaidro E. Bajaruns. Lai izveidotu kāda objekta digitālo 3D maketu, skolēni vispirms par objektu ievāc informāciju bibliotēkā, internetā, apskata objektu dabā, zīmē tā skices, raksta piezīmes, safotografē objektu fotokolāžas veidošanai. «Pētot viduslaiku pilsētu, jāuzzina, kādas būves tajā tolaik bija, kur un kāpēc tās atradās, kāda bija katras būves nozīme, kur bija baznīca, kur rātslaukums, kur un kāds aizsargmūris, kur bagāto un nabadzīgo iedzīvotāju kvartāli u.tml.,» stāsta E. Bajaruns. Skolēni aizpilda arī darba lapas, apraksta savu veikumu un beigās klasesbiedriem prezentē rezultātu - savu maketu vai fotokolāžu. Digitālo 3D maketu, tāpat kā karšu pārklāju un infografiku veidošana notiek, izmantojot kādu no attiecīgajām datorprogrammām, kas tīmeklī atrodamas gana plašā izvēlē un ko savā darbā izmanto arī profesionāļi. Pirms ķerties pie darīšanas, skolēni tiek apmācīti, kā lietot konkrēto tehnoloģisko rīku. «Projektu nedēļas laikā tam veltījām tikai kādu pusstundu - skolēni šīs lietas apgūst ļoti ātri,» saka E. Bajaruns.
Viņaprāt, šāda veida uzdevumi pārāk neatšķiras no parastiem uzdevumiem, tomēr digitālo 3D maketu, fotokolāžu un infografiku veidošana un prezentēšana skolēniem papildus nostiprina arī tehnoloģiskās iemaņas, komunikācijas prasmes, turklāt tas ir interesantāk. «Skolēni aizraujas un ir gatavi vairāk piestrādāt, ieguldīt vairāk laika, tāpēc arī rezultāts ir labāks.»
E. Bajaruns norāda - ir lieliski, ka patlaban tiek investēts mūsdienīgā dabaszinātņu mācīšanā, sevišķi caur ERAF finansēto dabaszinātņu kabinetu modernizēšanas projektu. Taču humanitārās un sociālās zinātnes šajā ziņā, pēc viņa domām, ir mazliet pamestas novārtā. Šajos priekšmetos iespēju mācīt netradicionāli, atraktīvi, izmantojot tehnoloģijas, nebūt nav mazāk, taču tās tiek mazāk pielietotas. Piedaloties novembrī notikušajā izglītības un tehnoloģiju konferencē LatSTE Pļaviņās, E. Bajaruns citiem pedagogiem stāstījis par saviem paņēmieniem. Interese bijusi liela. «Ir pierasts, ka vēsturi māca no noputējušām kladītēm. Bet var taču arī iestudēt kādu vēsturisku notikumu tviterī - piemēram, kādas personības un ko būtu «tvītojušas» 1918. gada 18. novembra rītā? Vai arī sociālajās zinībās kopā ar skolēniem veidot ierakstus Vikipēdijā par drošības tēmu. Esmu to darījis. Nav jau jāizmanto tikai interaktīvā tāfele, internets ir pilns ar bezmaksas idejām. Kāpēc gan par ASV vēsturi nemācīties, caur Skype sazinoties ar skolēniem kādā ASV skolā?» Tiesa, neesot jēgas skolā lietot tehnoloģijas tikai to lietošanas pēc. Svarīgākais ir tas, ko skolēni iemācās un kādu papildu pievienoto vērtību šādos uzdevumos iegūst.