Manu sirdi jau pirmajā dienā, tikai dažas stundas pēc robežas šķērsošanas, iekaroja trīs lietas: cilvēki, daba un ēdiens. Mūsu gide pirms pirmās kopīgās maltītes sacīja: «Nav tādu bēdu, ko ar ēšanu nevarētu remdēt.» Šo teicienu atgādināju sev katrā ēdienreizē, pat tad, kad izsalkums nemaz nelika sevi manīt, bet - viss tik garšīgs, tik garšīgs! Joprojām prātoju, kā no tik vienkāršiem produktiem var radīt tik lielisku ēdienu. Pagaidām esmu radusi vienu atbildi - šie produkti ir dabīgi, taisnā ceļā no dobes, pļavas, upes un kūts, un nav sabojāti ar piedevām un ķīmijām. Vismaz pašlaik. Redzot tempu, kādā liela daļa albāņu cenšas atdarināt Rietumeiropas «sasniegumus», māc bažas, ka panāks jau gan, bet pie reizes sabojās un iznīcinās savu unikalitāti. Tāpēc jābrauc un jābauda, kamēr ir!
Vai Latvijā kādā krodziņā es varētu apēst desmit vidēja izmēra kotletes vienā porcijā? Nē taču! Un man neviens tādu porciju bez īpaša pieprasījuma arī nepasniegtu. Bet Albānijā pasniedz, vienīgi kotletītes izveidotas garenas, garenas. Protams, kāds uzreiz varētu iebilst, ka tādā gadījumā tām ir gluži cits nosaukums, bet tas lietas būtību nemaina. Dažviet Balkānos tās - tagad es latviskoju - sauc par čevapčičiem, citur par koftēm, keftēm un vēl citos vārdos, bet viena šāda izstrādājuma vidējais svars atbilst mūsu mājas kotletēm. Albānijā var apēst desmit šādas uzreiz, turklāt ar piedevām - zaļumiem un salātiem, kā arī kartupeļiem! Pēc tam smaguma sajūtas nav un, ja kas, svarā arī nepieņēmos.
Kazas un aitas Albānijā tiek ļoti koptas, un redzēju es šos lopiņus daudz, ar dažu ganāmpulku izdevās iepazīties pavisam tuvu. Spīdīgi kažoki visdažādākajos toņos un, šķiet, speciāli sasukātas frizūras. Vai ārējais izskats ietekmē arī piena kvalitāti? Gandrīz vai sliecos tā domāt, jo aitas un kazas piena sieru daudzveidība šajā zemē ir apbrīnojama. Liela daļa no tiem tiek gatavoti sālījumā - gan pavisam vājā, gan tādā, ka sāls gandrīz vai kaklā kož. Pat pavisam mazās bodītēs iespējams nopirkt vismaz piecu sešu veidu sieru šādā izpildījumā. Taču uzzināt, kas ir kas un ar ko viens siers atšķiras no otra, iespējams tikai praktiskā ceļā - nopērkot un nogaršojot, jo albāņu valoda nu reiz ir tā valoda, kurā, izņemot pieklājības frāžu minimumu, nesaprotu ne vārda, savukārt vietējie nerunā nevienā citā mēlē - vēl viens gabaliņš Eiropas teritorijas, kurā nedarbojas mīts par to, cik visaptveroša ir angļu valoda.
Nu jā, Albānijā es gribētu atgriezties arī vēl tādēļ, lai iemācītos grilēt dārzeņus tā, kā to dara viņi; lai saprastu, kā dažās minūtēs no jebkuras zivs var uzburt tādu ēdienu, no kura smaržas vien var paēst, un lai izurbtos cauri bureku, baklavas gatavošanas ābecei. Manuprāt, ir vērts!