Kādu redzi Eiropas Sporta nedēļas ideju?
Tā ir apsveicama iniciatīva, ka visā Eiropā cilvēki vienu nedēļu apvienojas aktīvā dzīvesveidā. Mūsdienās ir svarīgi gan jauniem, gan vecākiem cilvēkiem aktivizēt domu un sajūtu, ka aktīvs dzīvesveids ir ne tikai laba laika pavadīšana, bet arī svarīgs apstāklis veselības uzlabošanai. Es pats to tik ļoti neizjūtu, jo ikdienā dzīvoju tajā savā stāstā, veidojot Ghetto kustību, kur visu laiku esmu starp aktīviem cilvēkiem. Jāsaprot, ka šajā nedēļā netiek likts uzsvars uz profesionālu sportu, bet vairāk uz fizkultūru. Es pat drīzāk šo nedēļu dēvētu par Eiropas veselības vai fizkultūras nedēļu.
Cik aktuāls, tavuprāt, ir tās mērķis - iekustināt mūsdienu sēdošā laikmeta cilvēku?
Citiem šis ir sēdošais, citiem - skrienošais laikmets. Tas ir ļoti individuāli, kā nu kurš saplāno savu laiku un aktivitātes. Redzu, ka trenažieru zāles arvien attīstās un rodas jaunas, cilvēki aktīvi piedalās orientēšanās sacensībās, skrien mežā, startē riteņbraukšanas sacensībās, maratonos. Tie ir tūkstošiem cilvēku, kuri ikdienā dara kaut ko aktīvu. Kādreiz es pat nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds varētu būt. Mums arī Ghetto Games ir ap desmit tūkstošiem unikālo dalībnieku. Tas nav maz, zinot, cik cilvēku šobrīd vispār ir palicis Latvijā.
Tātad situācija Latvijā nemaz nav tik slikta?
Mūsu tauta nav mazkustīga. Uzskatu, ka mums vienreiz ir jābeidz runāt par to, cik viss ir slikti, un meklēt kaut kādus ieganstus, lai risinātu kaut kādas problēmas. Mums patīk teikt, ka tauta ir mazkustīga, un nu es tevi tagad glābšu un kustināšu. Nevajag neko glābt. Nav tā, ka, ikdienā ejot pa ielu, man pretī nāktu nenormāli noēdušies un aptaukojušies cilvēki. Esmu bijis Amerikā, kur to tiešām esmu novērojis. Mums tā nav. Man ir prieks, ka mums Latvijā ir kopīga vēlme darīt kaut ko, lai mēs būtu vēl aktīvāki. Mums ir viss nepieciešamais, infrastruktūra, lai šeit visos gadalaikos varētu iet un nodarboties ar fizkultūru, un tas nav dārgi, ja salīdzinām pasaules mērogā.
Vai Ghetto pasākumus, kurus tu rīko, arī pozicionē kā iespēju cilvēkiem būt aktīvākiem?
Nedomāju, ka Ghetto Games šajā ziņā būtu kaut kas nenormāli svarīgs un nozīmīgs. Protams, jebkurš pasākums, kas kultivē kustīgu un azartisku dzīvesstilu, to kaut kādā mērā veicina. Tas ir svarīgi, jo esmu novērojis, ka tieši tie cilvēki, kuri aktīvi tajos iesaistās, nākotnē nonāk atbildīgos amatos, dibina savas kompānijas. Vārdu sakot - ir veiksmīgi. Tas tāpēc, ka sportā un kustībā viņi ir iemācījušies neatlaidību, izprot krišanas sekas, prot piecelties, ir izbaudījuši veiksmes un neveiksmes. Tā tāda dzīves skola.
Esi izvirzīts Eiropas Komisijas balvai par aktīva dzīvesveida popularizēšanu. Apzinies sevi kā cilvēku, kurš veicina citus būt aktīviem?
Ne sevi, bet visu savu komandu. Visi kopā reizēm veicam pat prātam neaptveramu darba apjomu, lai realizētu savas idejas. Pats sevi personīgi tā neuztveru. Es, protams, jūtu, ka, nonākot sporta auditorijā vai starp jauniešiem, ir tāda papildu uzmanība. Mani cilvēki ir šausmīgi idealizējuši, ar ko dažkārt nav viegli sadzīvot. Nezinu, vai tas ir mediju vai kā cita dēļ. Ikdienā cenšos būt pozitīvs, bet dažkārt citi manī saskata pavisam citādu cilvēku, nekā es patiesībā esmu.
Kā tevi pašu mainījusi Ghetto kustība, kurai nu jau ir astoņi gadi?
Katram laikam bijusi sava romantika. Sākumā mums vispār nebija naudas, taču apkārt bija ļoti daudz azartisku cilvēku, kuri bija gatavi dienu un nakti strādāt idejas vārdā. Tagad iespējas ir lielākas, lai gan tāpat jau katru gadu velkam tos galus kopā. Ja par sevi pašu - man ļoti patika šis pēdējais gads. Tas bija fantastisks. Sākot strādāt kopā ar Zuargusu, paši esam mainījušies, kļuvuši pozitīvāki. Viss, kas nāk no ielas, no ģimenes, tā mūžīgā agresija ir pagājusi malā. Izdzīvota un pamesta. Diezin vai tagad sākšu rakstīt tādas dziesmas kā Gustavo, bet manī vairs nav tā niknuma. Ja redzu, ka stiprākais aizskar vājāko, kādreiz tādās reizēs situ pa purnu, tagad aicinu korektā veidā apdomāties vai paskatīties uz šo situāciju no citas prizmas. Ir tāds miers manī. Dažreiz cilvēki prasa, kāpēc diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas, nevar neko paspēt. Es teikšu tā: beidziet dusmoties, un jums būs vēl divas trīs stundas dienā klāt! Būsiet produktīvāki, izdarīsiet vairāk.
Kas jūsu komandu virza uz priekšu?
Tie ir lieli sapņi par lieliem piedzīvojumiem. Atceros, ka deviņpadsmit divdesmit gados man bija tādi sapņi, bet pēc tam, kad realizē vienu lietu, otru, trešo, tas sapnis kaut kur pazūd. Tikai pirms diviem gadiem man bija tā, ka daru savu lietu, man tā patīk un nevaru iedomāties savu dzīvi bez tās, bet radās sapnis izvest Ghetto Games ārpus Latvijas. Skatījos tepat - uz Lietuvu, Igauniju -, domāju kaut ko par Vāciju. Bet Eiropā, kur viss jau ir, neko tādu nevajag. Tad es to sapni ieraudzīju tālāk, ieraudzīju Filipīnās. Februārī biju tur, noticēju tam, un nu nākamajā gadā brauksim un tur aktīvi darbosimies. Apzinos, ka mums var nesanākt, bet tas mūs neapturēs. Brauksim uz Āfriku, Argentīnu, mēģināsim pastāstīt sabiedrībai par veidiem, kā attīstīt apkaimi, uzlabot apkārtējo vidi un tēlu, nomainīt arī iekšējo saturu.
Izdarīt ko līdzīgu, ko paveicāt Grīziņkalnā?
Jā, tur ir tieši tas pats, tikai pirmajos gados Grīziņkalnā to darījām neapzināti. Tikai pēdējos gados esam apzinājušies to lomu, ko darām šai videi.
Kā nokļuvi līdz Filipīnām?
Aizbraucu un devos meklēt basketbola laukumu, kur bijusi arī NBA zvaigzne Lebrons Džeimss. Tas bija starp piecstāvu mājām, kur cilvēki visu laiku spēlē basketbolu. Sākumā vietējie domāja, ka esmu traks, jo tūristi tur parasti neiet, taču galu galā sasniedzu mērķi. Tā ir tāda ļoti «getiska» vieta. Aizgāju, iepazināmies, sākām spēlēt. Sākumā viņi izturējās pret mani diezgan nicinoši, bet spēles laikā sāka mani respektēt.
Tāpēc, ka apspēlēji viņus?
Jā.
Ja jau viņi tur spēlē no rīta līdz vakaram, ko tad vēl uzlabot?
Ne jau par basketbolu ir stāsts. Turpat, kur viņi spēlē, tur arī spļauj, mētā pudeles, atstāj atkritumus. Gribētos padalīties ar viņiem un piedāvāt jaunu dzīves modeli - būvēt, attīstīt, veidot. Parādīt, kā mēs esam piesaistījuši atbalstu. Gribas viņiem iedot kaut kādu ticību. Ja spējām sākt no nulles šeit, valstī ar pusotru miljonu iedzīvotāju, tad simts miljonu valstī tam būtu jāsanāk. Jautājums tikai, cik neatlaidīgu darbu viņi tajā ieliks. Neplānojam tur palikt paši, tikai dalīties ar pieredzi.
Kā tu raksturo mūsdienu Latvijas jaunieti? Lasīju, ka tevi tracinot tā mūžīgā viņu kritizēšana...
Tā arī ir. Paši to kultivējam. Man jau tāpat bērnībā bija. Teica, ka es to nejēdzu un šito. Var jau būt, ka tas kaut kā strādā, taču tu savā sāpē nes līdzi ļoti daudz naida. Kad esi mazs, tad jau tici vecākiem. Ja viņi saka, ka būsi muļķis, tad tāds arī būsi. Ja saka, ka esi slinks, tad tā arī pats domāsi. Tā ir mūžīgā cīņa un paaudžu konflikts. Manuprāt, vecākiem pašiem jābūt vairāk iesaistītiem un jāsāk ar savu piemēru. Man bērni ir diezgan aktīvi, bet viņi jau arī redz, ka es pats tāds esmu. Ja es skrienu, lecu, peldu, tad bērni arī to pašu darīs, ja es bieži ietu uz teātri, sēdētu kafejnīcā, dzertu vīnu, tad viņi būtu tādi. Tas ir normāli, ka bērns pirmajos gados seko vecāku pēdās.
Tad jau jāpanāk, lai tieši vecāki būtu aktīvāki?
Es nezinu, kā to panākt. Tas nav pareizi. Uzskatu, ka cilvēkam pašam jāapzinās, kas ir labi un kas ir slikti. Katram ir sava mēraukla. Ja man ir kāda vēlme kaut ko mainīt savā apkārtējā vidē, es rīkojos, bet piedabūt citu... Jāsāk ar sevi, un tad jau atradīsies citi, kas ņems piemēru. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka nevaram pat iedomāties, cik ļoti visu apkārtējo vidi ietekmē katrs no mums. Pat visklusākais, kurš naktī skrien mežā un domā, ka neviens to nemana. Pilnīgi noteikti ir citi, kuri no viņa iedvesmojas. Izklausās filozofiski, bet tā ir realitāte.