Vienmēr jau var aizliegt un ierobežot TV kanāla pieejamību, bet paliek jautājums, cik tas maksā? Turklāt jebkurš aizliegums izraisa meklējumus, kā aizliegumu apiet. Ja var uzlauzt bankas datorsistēmu, ieiet prestižu starptautisko organizāciju datorsistēmā, pat NATO datorsistēmā, tad jāsaprot - aizliegumus var pārkāpt. Turklāt daudzi tehniskie risinājumi, kuri vēl pirms 10-20 gadiem šķita zinātniskā fantastika, tagad kļuvuši par ikdienu, jo tehnoloģijas ļoti strauji attīstās. Uzliekot aizliegumu esošajam tehniskajam risinājumam, jāsaprot, ka pēc pusgada šāds aizliegums vairs nederēs, un kopumā aizliegumi vienkārši ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Piekrītu viedoklim, ka vajadzētu nevis aizliegt kādu citas valsts TV kanāla retranslāciju Latvijā, bet gan veidot daudzveidīgāku programmu pašmāju TV kanālos, lai mūsu valsts iedzīvotājiem nebūtu vēlmes skatīties, piemēram, Krievijas TV kanālus.
Īpašā situācijā ir pierobežas reģioni, kuros iedzīvotāji skatās kaimiņvalsts TV kanālus tāpēc, ka tie ir labāk uztverami.
Jā, tā ir. Katrai valstij ir savs frekvenču plāns, bet vienmēr būs teritorijas pierobežā, kurās notiek pārklāšanās. Tā tas ir visās valstīs - Latvijas situācija nav unikāla. Lietotājs tur neko nevar izdarīt, bet mūsu tehniskie speciālisti strādā kopā ar kaimiņvalstu speciālistiem un meklē kompromisu, pēta, kur un kā raidītājus novietot. Tas ir komandas darbs starpvalstu līmenī.
Latvijā elektronisko sakaru joma pilnveidojas, tomēr atpaliek no Igaunijas, kur šī joma attīstās daudz straujāk. Kāpēc?
Baltijas tirgus ir samērā vienots, bet katrā valstī ir cits finansēšanas modelis, likumdošana cita. Ne tikai tehnoloģiju jomā, bet arī citās nozarēs, piemēram, transporta jomā Baltijas ietvaros pastāv atšķirības.
Es tomēr negribētu piekrist, ka mēs ļoti atpaliekam no citām valstīm. Iespējams, mūsu valsts politika bijusi lēnāka, salīdzinot ar Igauniju, bet mēs esam aizsteigušies krietni priekšā Krievijai, Polijai, Lietuvai un Baltkrievijai. To vajag ņemt vērā, nevis tikai runāt par to, ka mēs atpaliekam no Igaunijas. Igaunija, protams, izceļas ar straujākiem risinājumiem, pat eiro Igaunija ieviesa pati pirmā no Baltijas valstīm. Tehnoloģiju ziņā Igaunija ir tuvāk Skandināvijas valstīm, tāpēc Igaunijas sabiedrībai daudzās moderno tehnoloģiju jomās ir lielāka pieredze. Nenoliedzami mums ir kur augt, bet Latvijā pēdējā laikā tomēr ļoti plaši ienāk modernās telekomunikācijas, savukārt, piemēram, Vācijā vēl joprojām tiek lietoti peidžeri, kas mūsu valstī kļuvuši par pagātni. Savā domāšanā Latvijas sabiedrība ir atvērta jaunajām tehnoloģijām.
Redzat perspektīvu interneta TV attīstībai Latvijā tuvākajos gados?
Pilsētās interneta televīzija jau ir ienākusi un nenoliedzami aizvien attīstīsies, bet par interneta TV attīstību lauku reģionos vajadzētu nopietnāk domāt. Es saprotu, ka pilsētā ir liela skatītāju koncentrācija, tāpēc ar mazākiem ieguldījumiem var panākt lielāku atdevi, bet lauku reģionu iedzīvotājiem arī ir vērā ņemama interese par interneta lietošanas iespējām. Domāju, ka 4G interneta izplatība pieaugs tuvākajos trijos gados, tādējādi pilnveidosies arī interneta TV pieejamība visā Latvijā.
Tiek apgalvots, ka desmit gados Latvijā dubultojies interneta lietotāju skaits. To nosaka tehnoloģiju attīstība, vai vispirms bija pieprasījums, un tad sekoja tehnoloģiju piedāvājums?
Jebkurā gadījumā tas ir ilgstošs process. Piemēram, lai ieviestu minēto 4G internetu, pirmās aktivitātes notika jau pirms daudziem gadiem.
Kopumā ar modernajām tehnoloģijām saistīts ļoti nopietns darbs Eiropas Savienības (ES) institūcijās, jo jebkura direktīva un jebkuras normatīvo dokumentu izmaiņas, kas attiecas uz frekvenču izmantošanu, tiek panāktas ne tikai balsošanas ceļā, bet sarunās iegūta kompromisa rezultātā. Protams, katrai no valstīm ir savas intereses. Bet, ja valsts frekvences neuztur pienācīgā kvalitātē, ja nestrādā starptautiskajās darba grupās un neprognozē nākotnes attīstību, tad faktiski mūsu telpā var saimniekot citi, peļņu gūt citi un mēs savu nacionālo bagātību esam palaiduši vējā.
Kas būtu jāparedz normatīvajos dokumentos, lai nacionālo bagātību nepalaistu vējā?
Patlaban elektronisko sakaru un telekomunikāciju nozari satraukusi jaunā direktīva, kas saistīta ar ideju globalizēt mobilos sakarus, lai Eiropā strādātu tikai daži lielie operatori.
Kādi varētu būt Latvijas ieguvumi, un kādi riski pastāv?
Ieguvums varētu būt pievilcīga mobilo pakalpojumu cena. Ja būs viens mobilo sakaru operators, kas pārklās visu Eiropu, tas nodrošinās to, ka ir daudz mazāk problēmu ar viesabonēšanu un datu pārraidi. Tomēr, jāņem vērā, ka ne vienmēr lielais, globālais spēlētājs iedod to labāko cenu. It kā zūd konkurence, bet lielais uzņēmums tāpat piesaista apakšuzņēmumus. Lielākā peļņas daļa aiziet monopolistam, bet pakalpojumus reāli sniedz mazie uzņēmumi, jo milzīgu apjomu viens uzņēmums nemaz nevar apkalpot.
Kādi ir ES argumenti par labu vienotam digitālo pakalpojumu piedāvātājam? ES bieži tieši pretēji mudina atvērt tirgu, piemēram, elektroenerģijas tirgu un dabasgāzes tirgu, nevis veidot monopolu.
Mans viedoklis ir, ja loģiski nevar saprast, kāpēc parādījies šāds lēmums, tad zem virskārtas ir lietas, kas nav sabiedrības interesēs. Jāatceras, ka ES mērogā bijuši arī citi neloģiski lēmumi, piemēram, jau labi zināmais kūpinājumu skandāls, kurā arī īsti pamatotas argumentācijas kūpinājumu aizliegšanai nebija.
Domāju, lai pieņemtu lēmumu par vienotu digitālo tirgu, būtu daudz vairāk jādiskutē un nopietnāk jāizvērtē visi riski, jāapsver arī, kādas izmaiņas likumdošanā jāveic.
Konkurence Latvijā mobilo sakaru operatoru vidū, jūsuprāt, vērtējama kā spēcīga?
Jā, ir spēcīga konkurence. Kopš jebkurš mobilo sakaru lietotājs, ja viņam nepatīk konkrētais operators, var paņemt savu tālruņa numuru un aiziet pie cita operatora, konkurence ir vēl vairāk saasinājusies. Ir valstis, kurās iespējas ar numuru pāriet no viena operatora pie cita nav.
Latvijas tirgū būtu vieta vēl kādam mobilo sakaru operatoram?
Vieta vienmēr atrodas, bet jautājums ir par to, ar kādu cenu nāk šis operators un ar kādu piedāvājumu. Tāpat kā mūzikā, dzejā un mākslā, ja nāk ar interesantu piedāvājumu, vienmēr atrodas niša, lai gan iepriekš licies, ka viss tirgus jau ir piepildīts.
Va/s Elektroniskie sakari pienākums ir arī sakaru sistēmas traucējumu identificēšana. Kas rada būtiskākās problēmas?
Traucējumus rada, piemēram, tas, ka uzņēmumi un iestādes uzliek aparatūru, kura neļauj noklausīties telefonsarunas. Tā ir diezgan izplatīta prakse - vismaz Rīgā. Slāpētājs strādā frekvencēs, bet pats arī izstrādā signālus, mūsu speciālisti aizbrauc un konstatē - ir. Kā mēdz teikt, ja cilvēki grib būt droši, ka viņu sarunu nenoklausās, - lai iepeld jūrā un runā. Frekvenču traucējumus rada arī nesertificēti radiotelefoni, piemēram, pagājušajā gadā pieauga traucējumu skaits saistībā ar radiotelefoniem, kas nav sertificēti Latvijā, bet iepirkti interneta veikalos ASV. Tos lietojot, tiek piesārņots frekvenču spektrs un nāk sūdzības gan no radiostacijām, gan no mobilajiem operatoriem. Mūsu mobilās brigādes brauc un atrod šos nesertificētos telefonus un liek izslēgt.
Lai gan ir atļauts pat konfiscēt sakarus traucējošas un nesertificētas iekārtas, mūsu uzdevums ir arī preventīvi skaidrot, ko nedrīkst darīt. Ja pārkāpums atkārtojas, sastādām administratīvo protokolu, tiek piemērots naudas sods. Ja pārkāpums joprojām turpinās, varam arī konfiscēt iekārtu. Jāpiebilst, ka daudzi iedzīvotāji pat nezina, kāda rīcība sakaru traucējumu jomā uzskatāma par nelikumīgu. Ir svarīgi, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs to zinātu, arī veca lauku tantīte zinātu, ka savu mīļo seriālu var noskatīties, ja ir pareizi saplānotas frekvences un ja netiek pieļauts, ka traucējumi bojā frekvenču spektru.