Tas ir noticis, turklāt komponista Andra Dzenīša, libreta autora Kārļa Vērdiņa, mākslinieces Katrīnas Neiburgas, režisores Ināras Sluckas un visu izrādes dalībnieku kopdarbā izdevies spēcīgi aktualizēt šī stāsta konfliktu - zinātkāra, radoša, atvērta prāta sadursmi ar merkantilo sabiedrību. Šis konflikts ir pārlaicīgs un neizbēgams, tāpat kā melnbaltā filmā tvertā jūra, kura vairākās dimensijās (ne tikai uz lielā ekrāna, bet arī uz caurspīdīgā šķidrauta) piepilda skatuves telpu. Jūra viļņojas arī Dzenīša mūzikā. Te ietinas miglas dūmakā, caur kuru no tāluma atskan kuģu sirēnas, te biedina ar dzelmes tumšumu, te kaiju balsīs vilina tālumā, līdz beidzot atmirdz ledū. Tas viss portretē gan stāsta vidi, gan arī titulvaroņa iekšējo pasauli. Savukārt melnbaltā un brīžiem sirreālā videopasaule (bangojošā jūrā peldošā būdiņa, lejupvedošās kāpnes, pusdienojošā zvejnieku ģimene) un īsts puika uz skatuves mums atklāj būtisku Daukas tēla koncepciju: viņš ir tiklab zinātkārs zēns un pieaudzis vīrs. Tieši koncertuzvedums, taču nevis ierastajā, bet gan radošā, mūsdienīgā formā, izmantojot video un gaismas iespējas skatuves telpas veidošanā, ceļ Daukas stāstu pārlaicīguma augstumā un dziļumā. Tam netraucē pat labi redzamās solistu nošu pultis.
Zelta stunda solistiem
Jaunā opera, kuru autors rakstījis konkrētiem dziedātājiem, negaidīti spilgti izgaismo LNO trupas spēku. Te spoži apliecinās arī solisti, kuri līdz šim nav pasniegti kā teātra kvalitātes atslēgvārdi. Baritons Armands Siliņš titullomā paveic īstu varoņdarbu, teju visu laiku atrodoties uz skatuves. Viņš dzied un tēlo ar tādu aizrautību, ka atvadu dziedājuma beigās jau aizlūst balss. Tieši kā uzlieta tenora Andra Lapiņa komiķa talantam ir klibā skolotāja loma, Kārlis Saržants, par kura eksistenci bijām gandrīz aizmirsuši, savā sulīgajā basā iespaidīgi izdziedāja Andža tēva balādi par kailo patiesību. Izcili savās lomās iejutās Ieva Parša (māte), Rihards Mačanovskis (mācītājs), Viesturs Jansons (ģimnāzijas skolotājs). Guntara Ruņģa griezīgais tenors bija kā radīts trulā un egoistiskā Zvīņa atveidojumam, Latvijas Radio kora dziedātāja Gundara Dziļuma basā atrasts labs inertais piebalsotājs (aizbildnis). Kristīnes Gailītes dzidrajā, vieglajā soprānā skanēja nākamās baroneses bērna naivums. Atmiņā Andžellas Gobas izpildījumā iespiežas pat epizodiskā guvernantes loma. Izrādē organiski iederas Rīgas Doma zēnu koris, kura dziedājumi atsvaidzina drūmo mūzikas kopainu ar mažora krāsu.
Simfonija orķestrim
A. Dzenītis ir simfoniķis. Tāpēc viņam izdevusies dziļi simfonizēta partitūra, kuras stiprā puse ir asociatīvi bagātā orķestra krāsu palete. Zīmīgi, ka jau pirmā šīs operas mūzikas parādīšanās notika simfoniska skaņdarba formā - Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā pirms diviem gadiem. Toreiz pelnīti augstu novērtētā Postlūdija. Ledus jaunā autorredakcijā kalpo par operas epilogu. Tieši šī aptuveni astoņas minūtes garā pēcspēle - izskaņa, kurā zaigo gan ledusauksts mirdzums, gan saules un atklāsmes gaisma, - kopā ar vizuālo slavas dziesmu jūrai, saulei un cilvēka zināšanu alkām sniedz katarsi. Arī vispārinājumu, gaišumu un cerību, kuras citādi šīs operas mūzikā un arī iestudējumā ir pārāk maz.
Arī citur operas gaitā saviļņo ekspresīvas orķestra epizodes, un tieši tas, cik saistoši, piepildīti un krāsām bagāti rit simfoniskās partitūras dzīve, manuprāt, ir Dzenīša pirmās lielās operas visbūtiskākā vērtība. Komponists meistarīgi izmantojis gan kopskaņu, gan instrumentu solo iespējas: angļu rags, čells, trompete, mežrags, saspēles pūšaminstrumentu grupā. Turklāt to visu apgaro šajā mūzikā meistarīgi tvertā dzīvās, īstās dabas elpa - jūras šalkas, vējš, kaiju kliedzieni. Bet te ir arī problēma. Opera vai simfonija ar savveida dziedrunu, kā visdrīzāk var uztvert Dzenīša mūzikas valodas rečitatīvi melodisko reljefu? Tāds ir jautājums, kuru izvirza Dzenīša skaņu valodas rečitatīvā daba un izteiksmes līdzekļu prioritātes: arī tas, ka šajā partitūrā ritms, instrumentālās krāsas un faktūras autoram bijušas svarīgākas par melodiju. Opera rit kā simfonisks skaņdarbs, kas, šķiet, lielā tā daļā būtu harmonisks arī vispār bez dziedāšanas. Sevišķi jau tāpēc, ka komponists nav īpaši piestrādājis pie tēlu raksturu muzikālās individualizācijas un visa opera riņķo vienā intonācijā ap slideno tritona intervālu. Nav pat īstas groteskas, ko vietumis paredz Kārļa Vērdiņa teksti. Tiesa, dažās vietās libretists ir aizrāvies ar sev vien zināmu pašmērķi: viens tāds ir, piemēram, «apakšbikšu ķēniņš».
Toties ir pārsteigums un gandarījums, cik lieliski diriģenta Aigara Meri vadībā LNO orķestris tika galā ar izteikti simfonizēto un ļoti komplicēto partitūru, kas mūziķiem un diriģentam izvirza īpašus uzdevumus, īpaši sarežģītās ritmikas dēļ. Diez vai tas tā būtu bez vērienīgās pieredzes Vāgnera Nībelunga gredzena operās, kurās tieši orķestris vairāku stundu maratonā atklāj galveno varoņu emocijas, vienlaikus uzturot spēkā simbolu līmeni? Daukas izpildījumā jūt šo treniņu augļus.