Panākumi un problēmas
Atbilstīgi Krievijas Valsts statistikas pārvaldes (Rosstat) datiem, importa patēriņa preču daļa Krievijas veikalu plauktos, respektīvi, mazumtirdzniecībā, šā gada otrajā ceturksnī noslīdējusi līdz 33%, kas ir zemākais rādītājs kopš 2005. gada, kad tika sākta šādas statistikas apkopošana. Līdere tā dēvētās importa aizstāšanas ziņā ir pārtikas rūpniecība, kur importa daļa noslīdējusi līdz 21%, salīdzinot ar 23% ceturksni iepriekš. 2005. gada importa daļa savukārt bija 45% visā mazumtirdzniecībā un 36% – pārtikas veikalu plauktos, un apmēram šajā līmenī saglabājās līdz 2014. gadam, kad sākās Ukrainas krīze, kurai sekoja rietumvalstu, to vidū ES dalībvalstu, un Krievijas apmaiņa ar savstarpējām sankcijām, tajā skaitā liedzot ievest virkni pārtikas preču no valstīm, kas ir noteikušas pret Krieviju ekonomiskās sankcijas, bet Maskava pasludināja importa aizstāšanas politiku.
Lielā mērā saistībā ar Krievijas pretsankcijām, kas ievērojami mazinājušas konkurenci, tieši lauksaimniecība un pārtikas rūpniecība ir kļuvušas par importa aizstāšanas politikas vitrīnu. "Pārtikas drošības" (šāds termins bieži tiek izmantots oficiālajos dokumentos) garantēšanai valsts ir novirzījusi iespaidīgus finanšu līdzekļus, kas tiek izmantoti virknes vērienīgu programmu īstenošanai – sākot ar subsīdijām un izdevīgiem kredītiem lauksaimniekiem un beidzot ar elevatoru, noliktavu un siltumnīcu kompleksu būvniecību, kā arī daļēju izdevumu segšanu par Krievijā ražotas lauksaimniecības tehnikas iegādi. Atbalsta programmas gan regulāri tiek kritizētas kā nesamērīgi birokrātiskas, norādot, ka birokrātija samazina to efektivitāti, kā arī rada ievērojamas priekšrocības Krievijas lielajiem agrokoncerniem jeb agroholdingiem, respektīvi, uzņēmumiem, kas nodarbojas vienlaikus gan ar lauksaimniecību, gan pārtikas produktu ražošanu. Šādiem uzņēmumiem pārvarēt birokrātiskās barjeras ir daudz vienkāršāk nekā zemniekiem vai nelieliem uzņēmumiem. Tāpat jo īpaši no Maskavas attālākos reģionos netrūkst gadījumu, kad līdzekļi labākajā variantā "netiek izlietoti paredzētajiem mērķiem", bet sliktākajā – vienkārši izšķērdēti, tomēr kopumā pasākumu komplekss darbojas.
Importa aizstāšanas politikas rezultāti ir labi redzami arī Krievijas lielveikalu tīklu pārtikas preču plauktos, kuros dominē vietējo ražotāju produkcija. Rietumu zīmolu tikmēr ir maz, un arī šo zīmolu preces visbiežāk ir ražotas ārvalstu kompāniju Krievijas uzņēmumu filiālēs. Ievērojamu daļu importa līdztekus dažādiem eksotiskajiem augļiem vai alkoholam tikmēr veido Eirāzijas Ekonomiskajā Savienībā, kas pazīstama kā EES, ietilpstošās Baltkrievijas pārtikas preces. Ar daļu no tām gan tiek saistītas šaubas, ka Baltkrievijā tām tikai pārlīmētas etiķetes vai nomainītas pavadzīmes.
Pēc visa spriežot, vienotā tirgus iespējas, lai arī mazākā mērogā, taču nekautrējas izmantot arī Kazahstāna, tajā skaitā dažos Maskavas veikalos blakus Kaļiņingradas apgabalā ražotajām šprotēm var ieraudzīt arī it kā Kazahstānā ražotas šprotes, kuras aizdomīgi līdzinās Latvijas ražojumiem. Tiesa, oficiālajā statistikā tas jebkurā gadījumā parādās kā imports un neietekmē kopējo tendenci. Tas, cik liela ir kontrabandas daļa, nav zināms.
Prognozē strauju eksporta kāpumu
Te gan jāpiebilst, ka oficiālā statistika nespēj uzrādīt pat vairākas Krievijas pārtikas rūpniecības problēmas, to vidū daudzu produktu neatbilstību standartiem un zemo kvalitāti. It īpaši tas attiecas uz produkciju, kas tirgū ienāk no nelielajiem ražotājuzņēmumiem, kuri strādā zemo cenu segmentā un kuru produkcija bieži vien gatavota no neskaidras izcelsmes importa izejvielām. Šādu ražojumu netrūkst nelielos veikaliņos un tirgos.
Krievijas pārtikas industrijas flagmaņi – jau pieminētie agrokompleksi, tādi kā, piemēram, Miratorg, Čerkizovo, Rusagro, un vēl virkne citu, savukārt joprojām ir atkarīgi no sēklu, stādu, kā arī dažādu izejvielu un iekārtu importa, un šī atkarība, lai arī mazinās, taču lēnāk, nekā vēlētos gan paši uzņēmumi, gan varas iestādes.
Ikviena no šīm problēmām tomēr ir risināma, un pat skeptiķi spiesti atzīt, ka Krievijas lauksaimniecība un pārtikas rūpniecība dažos gados īstenojusi iespaidīgu izrāvienu, kuram pateicoties Krievijai ir iespējas jau drīzā nākotnē kļūt par vienu no lielākajiem pārtikas preču eksportētājiem pasaulē, lai gan vēl pavisam nesen tā bija viena no lielākajām pārtikas importētājām. Ar atsevišķiem izņēmumiem Krievijas lauksaimnieki un pārtikas ražotāji vai nu jau ir pilnībā nodrošinājuši un pārsnieguši vietējā tirgus vajadzības, vai arī to izdarīs pāris tuvāko gadu laikā. Te vērts piebilst, ka daļa preču Krievijā tiek ievestas nevis vietējo ražotāju nespējas nodrošināt pieprasījumu, bet visbiežāk ērtākas loģistikas dēļ. Šī iemesla dēļ vietējiem ražotājiem vienkārši nav cita ceļa tālākas izaugsmes nodrošināšanai kā tikai pievēršanās eksportam.
Krievijas lauksaimniecības nozares izdevums Agroinvestor norāda, ka lauksaimniecības produktu un pārtikas preču eksports no Krievijas naudas izteiksmē vēl pagājušajā gadā pacēlās uz otro vietu aiz energoresursiem Krievijas nozīmīgāko eksportpreču sarakstā, apsteidzot ieroču un bruņojuma eksportu, bet naudas izteiksmē sasniedzot 17 miljardus ASV dolāru (aptuveni 14,47 miljardi eiro). Izdevums prognozē, ka šogad šis eksports pieaugs vēl par miljardu, 2020. gadā sasniegs 21,4 miljardus, bet 2025. gadā palielināsies vēl par pieciem miljardiem dolāru, turklāt šīs prognozes nodēvētas par piesardzīgi optimistiskām. Zīmīgi, ka netiek gaidīts, ka būtiski kāps šobrīd galvenās Krievijas lauksaimniecības eksportpreces labības pārdošanu ārvalstīm apjoms.
Ne tikai lauksaimnieki
Galvenā uzmanība pievērsta tieši lauksaimniecībai, tāpēc bez pienācīgas ievērības bieži tiek atstāts sākotnēji minētais fakts, ka līdzīgas tendences, lai arī dažādos apmēros, tomēr pastāv būtībā visās Krievijas tautsaimniecības nozarēs, tām turklāt bieži vien iztiekot bez valsts atbalsta.
Tiesa, daudzos gadījumos «ražots Krievijā» nenozīmē to pašu, ko "ražots Krievijas uzņēmumā", un ne velti šīs valsts Rūpniecības un tirdzniecības ministrija kā vienu no šādas tendences cēloņiem min faktu, ka liels skaits starptautisko korporāciju investē ražotņu atvēršanā Krievijas teritorijā. "Tādējādi šo koncernu preces statistikas datos parādās jau kā ražotas Krievijā. Tas ir izdevīgi gan valsts ekonomikai, gan ražotājiem," ministrijas paziņojumu citē laikraksts Izvestija.
Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir lielās sadzīves elektropreces – ledusskapji, veļas mašīnas un citas. Tā Itālijas kompānijas Zanussi Krievijas rūpnīcā šā gada pirmajos sešos mēnešos tika saražotas 250 tūkstoši veļas mašīnu, no kurām 125 tūkstoši tika eksportētas, galvenokārt uz ES valstīm. Tieši tāpat eksportēts tiek liels skaits Krievijas rūpnīcās ražoto rietumu zīmolu automašīnu, elektronikas un dažādu patēriņa preču. Likumsakarīgi, ka arī tirdzniecības vietās redzams aizvien vairāk Krievijā ražotu preču. Jāpiebilst, ka daudzās nozarēs darbojas viens vai vairāki Krievijas uzņēmumi – bieži gan daļēji piederoši ārvalstu kompānijām –, kuri veiksmīgi konkurē ar ārvalstu uzņēmumu filiālēm, tajā skaitā palielinot savas tirgus daļas. Tā vairāk par piekto daļu sadzīves un dārza elektroinstrumetu tirgus aizņem kompānija Interskol, kuras daļa produkcijas gan tiek ražota Ķīnā, tomēr uzņēmuma galvenā rūpnīca atrodas Alabugā Tatarstānā. Šā gada maijā publiskotajā intervijā Interskol direktoru padomes priekšsēdētājs Sergejs Nazarovs paziņoja, ka par vienu no uzņēmuma prioritātēm tagad kļuvusi eksporta tirgu iekarošana. Vienlaikus valsts atbalstu Interskol saņem tikai eksporta finansējuma programmu ietvaros.
Jautājumā par to, kā tālāk attīstīsies Krievijas patēriņa preču ražotāji, tikmēr pastāv pretrunīgi viedokļi. Skeptiķi uzskata, ka Krievijā vispārēja importa aizstāšana un iziešana eksporta tirgos vai nu vērtējama kā "neiespējamā misija", vai vismaz tās īstenošana nav iespējama bez vērienīga valsts atbalsta un ka importa preču daļu samazināšanās Krievijas tirgū ir īslaicīga parādība, kuru izraisījusi 2014. gadā notikusī Krievijas rubļa devalvācija, apvienojumā ar iedzīvotāju reālo ienākumu samazināšanos, bet atsevišķos gadījumos arī patriotisma uzplūdi. To, ka lauksaimnieku un pārtikas ražotāju panākumu atkārtošana nav iespējama bez nopietnas valsts iejaukšanās, visticamāk, uzskata arī daudzu nozaru pārstāvji, kuri regulāri aicina Krievijas valdību noteikt embargo arī šo nozaru rietumvalstu konkurentu produkcijai.
Optimisti tikmēr nešaubās, ka vairākumam nozaru ir pilnībā pa spēkam atkarot valsts iekšējo tirgu un iziet aiz tā robežām arī bez tik radikāliem soļiem.
Tavs vārds
njus
Zinaida Zeltmute