Tie, kuriem toreiz vēl nebija 20, tagad jau ir četrdesmitgadnieki. Dienās, kad Latvijā atkal atceras barikāžu laiku, Diena satikās ar diviem tolaik vēl gados jauniem puišiem. Viņiem nav barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes, viņi nepaveica īpašus varoņdarbus, bet kā lielākā daļa Latvijas cilvēku palīdzēja savai valstij ar to, ka tur bija.
Kad Vecrīgā 1991. gadā barikādes beidzās, Zaķusalu kā vienu no stratēģiski nozīmīgiem objektiem ar Latvijas Televīzijas studiju un televīzijas torni turpināja sargāt īpaša kārtības sargu vienība. Bijušais Zaķusalas aizsardzības štāba priekšnieks Roberts Millers jau ir aizgājis mūžībā. Viens no viņa toreizējiem vietniekiem, kurš koordinēja objekta apsargāšanu, bija jūrmalnieks Aivars Stārasts. Viņš Zaķusalā bija līdz vasarai, pēc tam pārgāja uz Pirmo policijas bataljonu - tā bija pirmā bruņotā vienība, kas izveidota līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, zvērot uzticību neatkarīgai Latvijas valstij. Tagad Stārasts atceras, ka Zaķusalā ieradies uzreiz pēc Manifestācijas daugavmalā 1991. gada 13. janvārī.
No visas Latvijas cilvēki ar autobusiem, smago tehniku jau devās uz Rīgu celt barikādes un sargāt stratēģiski svarīgus objektus, atsaucoties LTF pirmā līdera, Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna aicinājumam Latvijas Radio pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā. Zaķusala bija viens no svarīgākajiem objektiem. Uz vaicāto, kāpēc barikādes tur nenojauca janvārī, Stārasts tagad saka: "Tāpēc, ka nekas jau vēl nebija beidzies. Joprojām apkārt braukāja omonieši." Viņš atzīst, ka apsargāšana beigās vairs nebija tik aktīva kā barikāžu dienās. Tomēr, lūgts raksturot to laiku, bijušais Zaķusalas sargs atzīst - vēl joprojām par to ir ļoti daudz neskaidrību.
Kādā no tā laika publikācijām avīzē Latvijas Jaunatne bija saruna ar vairākiem Zaķusalā sastaptiem gados ļoti jauniem puišiem. Pirms pāris gadiem viens no viņiem Gaidis Vagars, kurš toreiz uz Rīgu bija atbraucis no Limbažu rajona, devās uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai atrastu šo rakstu. Tad draugiem.lv sāka meklēt puišus, ar kuriem kopā bijis barikādēs. Atradis tikai vienu no viņiem - irlavieti Ivaru Upmani. Gaidis arī pieļauj, ka vienu no rakstā minētajiem laikam velti meklēt, jo prātā palikusi kāda epizode. Pēc intervijas toreiz visi devušies no posteņa uz tilta pusi. Tad kāds no puišiem ievaicājies, vai pārējie esot pateikuši savus īstos vārdus. Saņēmis apstiprinošu atbildi, runātājs noteicis, ka viņš gan neesot to atklājis, jo, "ja nu barikādes neizdodas, tad mūs sāks meklēt".
Tagad Gaidis strādā par taksometra šoferi, bet Ivars ir tehniķis Baltijas biroju servisā. Atšķirībā no Vagara, kurš daudzkārt mainījis nodarbošanos un uzturējies arī ārvalstīs, Upmanis savā jomā strādā jau 12 gadu. Abi ir rīdzinieki, un ar viņiem Diena satikās Zaķusalā, lai palīdzētu atsaukt atmiņā tās dienas. Upmanis uzreiz atzīstas, ka neko daudz neatceras. Viņam toreiz bija 18 gadu un visvairāk atmiņā palikuši kartupeļu kalni, kurus palīdzējis mizot.
Vagars atceras, kā palīdzējis sievietēm iznēsāt tēju un ēdienu, pārbaudījis caurlaides. Reiz Doma baznīcā, kur cilvēki gājuši pārlaist aukstumu, aizmidzis uz soliņa un pēc tam pārdzīvojis, vai tikai tas nav liels grēks - gulēt baznīcā. "Kad sākumā meitenes deva karstu tēju, domāju, ka es taču neesmu pelnījis, jo sevi neasociēju ar barikāžu aizstāvi. Es biju jauns puika," atceras Gaidis, kurš kopā ar zemgaliešiem pēc tam, kad Vecrīgā viss beidzās, devās uz Zaķusalu - šķiet, braukuši ar trolejbusu.
Kad abiem nu jau nobriedušajiem vīriem vaicā, vai viņi var nosaukt Latvijas Valsts prezidentu, bijušie barikāžu sargi neizpratnē palūkojas, vai ir doma viņus izjokot. Uz lūgumu pateikt, kas tagad vada valdību, gan saminstinās un Laimdotas Straujumas vārdu izrunā tikai pēc pauzes. Tad Gaidis izvelk pasi un rāda, ka piedalījies ne tikai Saeimas vēlēšanās, bet arī referendumā par valsts valodu, kas, viņaprāt, bijis jo īpaši svarīgi, lai nosargātu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Taču viņš zinot cilvēkus, kam nav bijis ne jausmas, ka tāds referendums vispār notiek.
Visu Ināras Egles rakstu Zaķusalā barikādes nebeidzās janvārī lasiet otrdienas, 13. janvāra, laikrakstā Diena.