Teiciens "no vilka bēgdams, uz lāci krīt" XXI gs. ir piepildījies – bailes no vilkiem Latvijas sēņotāji un ogotāji, iespējams, ir tikai simulējuši, tomēr pēdējos gados ne tikai sēņotāji un ogotāji izvairās no Ziemeļlatvijas sēņu mežiem, bet arī forelisti metuši mieru savam hobijam, par visu mazāk gribot nejauši nonākt pa vidu starp lācēniem un lāceni. Vilku briesmas parasti ir pārspīlējuši mednieki. Pirms 30 gadiem, kad lāču Latvijā bija ļoti maz, visu šautkāres smagumu dabūja just vilki. Šajā sakarā 1996. gada 13. janvāra SestDiena veltīja vilkiem lielu rakstu, sākdama ar to, ka vilka kā ienaidnieka tēlu dažs labs mednieks īpaši uzskrūvē tādās ziemās, kāda bija 1995./1996. gada ziema, kad jau 3. janvārī Daugavā bija 20 cm biezs ledus, arī sniega daudz, bet medījamo dzīvnieku skaits sarucis.
Raksta smagumu iznesa kāda Madonas puses vīra Valda Cīruļa vēstule redakcijai, reaģējot uz 1995. gada 22. decembra Dienas ziņu, ka daudzi uztraucas par vilku skaita pieaugumu Latvijā. "Izlasīju rakstu Vilks konkurē ar mednieku un sapratu, ka labi nebūs!" sāka Cīrulis. "Kā zināms, savu nekontrolēto un kaitīgo darbību pelēcis uzsāka jau sirmā senatnē, kad tas ieradās tagadējā Latvijas teritorijā un ķērās pie nesaudzīgas mūsu zemes zīdītājfaunas iznīcināšanas. Acīmredzot pirmie par upuri vilkiem krita mamuti un milzu brieži. Pamatīgi saēdušies, plēsoņas uz kādu laiku pieklusa, bet gāja gadi un izsalkums lika sevi manīt. Tad vilki ķērās klāt Eiropas tauriem un sumbriem, kuri, neko nenojauzdami, mierīgi ganījās dzimtās zemes ārēs. Pēdējo tauru piebeidza 1627. gadā. Nelielai sumbru saujiņai gan izdevās paglābties Belovežas gāršā, kurā miermīlīgie poļu mednieki vilkus nelaida. 80. gados kāds lētticīgs sumbrs, noticējis "viltus biologu" apgalvojumiem, ka pie visa vainojams cilvēks, nolēmis atgriezties. Nelaimīgais ieklīda Bauskas pusē un kopš tā laika nav redzēts… Nu pienākusi kārta stirnām.
Tomēr cerība kaut ko saglabāt vēl nav zudusi, jo cīņā ar bīstamo plēsoņu izgājusi mūsu drošsirdīgā mednieku saime. Diemžēl šī cīņa ir nevienlīdzīga – vilkam nav jāizdod pēdējie lati par munīciju, apģērbu un inventāru. Arī vairojas tie naskāk, ik pavasari laizdami pasaulē vidēji četrus līdz sešus mazuļus, kamēr mednieku sievām jāsamierinās ar vienu diviem bērniem visa mūža garumā. Turklāt pamatotas bažas rada mūsu mantkārīgo ierēdņu nodevīgā rīcība. Valmieras rajona MMB direktors un visu pārnadžu draugs Valdis Bērziņš min faktu, ka "vīrus esot satraukušas valodas, ka ar laiku par katru apsaimniekoto ha no organizētajiem kolektīviem plānots paģērēt 30–50 santīmu lielu nomas maksu". Ja šāds lēmums tiks pieņemts, tad Valmieras rajons pirmais nonāks nekontrolētā vilku rīcībā ar visām no tā izrietošajām sekām. Acīmredzot nekompetentie ierēdņi neizprot to, ka mednieks ir kā meža sanitārs, kurš savu brīvo laiku un līdzekļus ziedo, lai uzlabotu mūsu mazāko brāļu vietējās populācijas, izšaujot vienīgi vecos, slimos un nespējīgos zvērus. Apmeklējot medību trofeju izstādes, mēs pēc šo vājo un kroplo dzīvnieku ragiem, ilkņiem un ādām varam lieliski spriest par tiem staltajiem un spēcīgajiem īpatņiem, kurus mednieki saudzējuši.
Par nožēlu jāatzīst, ka atrodas viens otrs zinātnieks, kurš nepelnīti valkā cildeno zoologa vārdu, apgalvodams, ka vilks esot dabā nepieciešams, tam esot ievērojama loma mugurkaulnieku optimālā skaita un populāciju veselības līmeņa uzturēšanā. Tie nu ir klaji meli. Skaidrs, ka pelēcim rūp tikai paša vēders. Kāpēc gan viņam jāgrābj ciet izkāmējis vārgulis vai jāēd slima lopa gaļa, ja turpat netālu ganās brangi noaugušais un mednieku saudzētais briežu bullis? Turklāt pēdējā laikā vilki kļuvuši daudz viltīgāki. Pirms pāris gadiem es pats kļuvu par aculiecinieku tam, kā divi par suņiem nomaskējušies vilki lenca stirnu. Bet tie vēl ir tikai ziediņi. Pēdējos gados arvien biežāk gadās, ka veciem, vientuļiem cilvēkiem tieši no ganībām pazūd govis, zirgi, aitas. (..) Dzīvodams meža ielokā, es itin bieži dzirdu šāvienus vienā vai otrā malā. Tur novēlojušies ogotāji un sēņotāji atgaiņājas no uzmācīgajiem vilku bariem. (..) Ļoti ceru, ka manas pārdomas gūs iedzīvotāju atsaucību, ja vien pa ceļam uz pastu arī es nekļūšu par kārtējo vilku upuri…"