Tad vēl koka medālis skeletonā Tomasam Dukuram, vairākas citas augstas vietas, un kur tad vēl viena no visu laiku aizraujošākajām spēlēm Latvijas hokeja vēsturē, kad ceturtdaļfinālā līdz trešās trešdaļas vidum mūsu izlase turēja neizšķirtu 1:1 pret nākamo olimpisko čempioni Kanādu tās profesionālākajā sastāvā!
Acīmredzot sporta fanu atmiņa ir labāka nekā vidējā vēlētāja atmiņa, tāpēc uz šo četrus gadus veco panākumu fona Phjončhanā līdz šim sasniegtās vietas šķiet tikai tāds no lēnās kustēšanās locekļus apsaldējuša autsaidera šķaudiens, kas prasās, kā krievu laikos teica, pēc "orgvivodiem" Latvijas sporta funkcionāru spices nomaiņas veidā un memoriāla vaimanu kalna izveidošanas Siguldas kamaniņu un bobsleja trases vietā.
Te nu prasās tomēr pēc atmiņas patīšanas atpakaļ uz tālāku laiku nekā četri gadi. Jāatceras, ka pie pirmās medaļas ziemas spēlēs atjaunotās Latvijas olimpiskā izlase tika tikai 2006. gadā, kad kamaniņu braukšanā bronzas medaļu ieguva Mārtiņš Rubenis. Jā, nākamajās spēlēs 2010. gadā Turīnā mums bija divi sudrabi (Andris Šics un Juris Šics kamaniņu divniekos un Martins Dukurs skeletonā), bet pirms tam spējām priecāties arī par olimpiskajiem sasniegumiem, kas vēl nebija medaļas vērtē.
Divdesmit gadu vecas Dienas nemaz nevajag šķirstīt – toreiz Nagano spēlēs arī piektās vietas izcīnījušie izpelnījās goda vietu avīzes pirmajā lapā – kā 1998. gada 16. februāra Dienas fotogrāfijā ar laimīgajiem 5. vietas ieguvējiem bobsleja divniekos Sandi Prūsi un Jāni Elsiņu.
Bet 1998. gada 12. februāra pirmajā lapā zem lielā foto ar 5. vietu 20 kilometru distancē izcīnījušo Ilmāru Brici rakstīts skaidri un gaiši: "Tas ir neatkarīgās Latvijas sportistu augstākais sasniegums ziemas olimpiskajās spēlēs." 7. lappusē šo sasniegumu Dienas speciālkorespondents Nagano Arturs Vaiders novērtēja ar virsrakstu Latviešu "torpēda" Nagano.
Tiem, kas tagad šausminās par Rastorgujeva šaušanu, ar Vaidera spalvas palīdzību atgādināsim, kā toreiz 20 kilometru biatlonbrauciens sākās un turpinājās: "Pirmais no latviešiem sāk Jēkabs Nākums un pirmās četras lodes "sūta pēc piena" (ārprāts!). Toties Bricis visas piecas sagulda mērķī un pēc pirmās ugunslīnijas dala trešo vietu, līderim zaudējot sekundes desmitdaļu. Šaujot stāvus, Bricis neskartu atstāj vidējo un noslīd uz 11. vietu. Trešā šautuve viņam iezāģē visvairāk – divi sodi un vairs tikai 22. vieta, kaut distancē Ilmārs burtiski lido. Pēdējo šautuvi Bricis atstāj ar 10. rezultātu, bet finišā, sievas Anželas ar pēdējiem spēkiem izkliegto uzmundrinājumu mudināts, slīd kā torpēda. Informators ir pārsteigts – ne visai pazīstamais latvietis ar trim soda minūtēm apsteidz slaveno vācieti Riko Grosu, kurš kļūdījies tikai reizi! Nav lieki piebilst, ka no tiem biatlonistiem, kas iekļuva desmitniekā, septiņi vīri šaušanā nebija kļūdījušies vairāk kā vienu reizi. Jācer, ka 5. vieta olimpiskajās spēlēs tiks novērtēta ar 10 000 latu. LOK prezidents Vilnis Baltiņš jau vairākus mēnešus pirms Nagano sāka audzēt ūsas un teicās tās nodzīt tikai tad, kad tikšot izcīnīta olimpiskā medaļa. Vakar bārdasnazis viņam esot bijis līdzi un sacensību pēdējās pusstundas laikā roka jau vairākkārt tam pieskārusies. Tomēr šoreiz Bricis prezidenta ūsas vēl pasargāja (daži klātesošie gan ieteica nodzīt vismaz pusi)."
Varbūt Phjončhanā mums neiet tik labi, kā bija cerēts, tikai tāpēc, ka LOK prezidents Aldons Vrubļevskis nav apsolījis medaļas gadījumā sev neko nodzīt vai nogriezt?