Latviešu kapu svētku tradīcijas spēku XX gs. 90. gadu sākumā strauji sāka līdzsvarot krāsainā metāla pārdošanas iespēju radītā kapu aplaupīšanas sērga. Iespējams, ne vienam vien aizgājēja piederīgajam apziņa, ka kapa pieminekli vai plāksni nosargāt no zagļiem nebūs iespējams, reducēja potenciālā pieminekļa mākslinieciskās ieceres.
1993. gada 7. augustā, tātad apmēram mēnesi pirms Romas katoļu baznīcas pāvesta Jāņa Pāvila Otrā vizītes Latvijā, SestDiena tai postažai, kāda tolaik, tātad pirms 30 gadiem, bija vērojama Meža kapos, veltīja pirmās lapas rakstu In memoriam. "Garīguma mums pašreiz netrūkst – zvanu skaņas svētdienu rītos, pāvesta gaidību satraukums ikdienā, priecīgi svētceļotāji nu vai katru dienu mums māj no televizoru ekrāniem," rakstīja Anda Siliņa. "Bet no mūžības kaut ko gribas. Sen nav būts Meža kapos. Nostāsti gan klīst dažādi par šo vietu, bet atmiņā saglabājies iespaids par Meža kapiem ne tik daudz asarainu nopūtu apdvests, cik kā ēnains un sakopts miera dārzs, pa kura celiņiem tipina tantītes ar atraitnīšu pušķīšiem un maziem rotaļu grābeklīšiem. Mazliet pacietības, un pēc pāris nedēļām visiem būs iespēja kļūt par īsteniem kristiešiem, tik vien kā jāsagaida kāds svēts vīrs. Šim notikumam Latvija gatavojas. (..) Žēl, ka svētais tēvs pa ceļam uz Mežaparka Lielo estrādi neiegriezīsies vienkāršo ļaužu atdusas vietā – Meža kapos."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 15. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!