Pēdējā laikā vairākus pārmetumus bezdarbībā saņēmusi Valsts policija. Ielūkojoties 30 gadu senos Dienas numuros, secinām, ka šajā ziņā ir bijuši arī sliktāki laiki un ka arī bezdarbības pretstats nav nekas patīkams, kā to uz savas ādas nācās izbaudīt arī Dienas reportieriem. Lūk, 1993. gada 28. maija Dienas pirmajā lapā par saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem darba uzdevuma laikā divās ziņās vēstīja Uldis Rudaks. Pirmā bija par viņu pašu: Mani piekāva un apzaga vīri policijas formastērpos.
Tātad 13. maijā īsi pēc pusnakts Rudaks gājis uz nakts policijas iecirkni, lai kopā ar kārtības sargiem dotos reidā pa pilsētu un, iespējams, iegūtu materiālu darbam. "Līdz iecirknim nenokļuvu, jo Sermuliņu ielā, kur atrodas arī minētais iecirknis, man pienāca divi krieviski runājoši jaunieši un prasīja uzsmēķēt. Tajā brīdī no tumsas iznira trīs policistu formās ģērbušies cilvēki un sāka mani bez iemesla sist, ļaujot abiem krieviski runājošajiem smēķētgribētājiem aizbēgt. Trīs policistu formās tērptie vīri neuzdeva man nekādus jautājumus, nemēģināja noskaidrot, kāpēc es atrodos uz šīs ielas, un turpināja mani sist un spārdīt. Steku viņiem nebija. Padarījuši mani
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 23. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!