Vēsture Dienā: Apvērsuma iecere

Taču, ja toreiz būtu uzvarējuši otrie, sarkanbrūnie, Latvijai varēja būt vēl sliktāk. Arī Latvijā vakar plānoja apvērsumu – 1993. gada 6. oktobra Dienā ziņoja Līga Laizāne un Kārlis Ērglis. "Latvijā esošās postkomunistiskās organizācijas – Latvijas Komunistu savienība, ko vada Igors Lopatins, Veterānu tiesību aizsardzības savienība, ko vada Alberts Ļebedevs, un Krievijas pilsoņu asociācija ar Oļegu Kapranovu priekšgalā – Maskavas puča dienās, 3. un 4. oktobrī, esot gaidījušas Maskavas notikumu iznākumu un cerējušas uz Krievijas Augstākās padomes atbalstītāju uzvaru, Dienai stāstīja Aizsardzības ministrijas atbildīgs darbinieks, kurš vēlējās palikt anonīms. 

Apvērsuma sagatavotāju pulcēšanās esot notikusi šo organizāciju pašreizējā mītnē Vaiņodes ielā 1, bet sakari uzturēti pa dzīvokļu telefoniem, jo viņu mītnē neesot telefonu. Iespējams, daži šo organizāciju pārstāvji šajās dienās atradušies arī Maskavā, taču viņu tālākais liktenis neesot zināms. 

Kā Zviedrijas radio informējis Aizsardzības ministrijas Ziņu departamenta vadītājs Auseklis Pļaviņš, apvērsuma plānu Maskavā izstrādājis Viktors Alksnis, bet tā gatavošanā (bez jau minētajiem) piedalījušies arī bijušie Latvijas kompartijas funkcionāri Arnolds Klaucēns, Vitālijs Soboļevs, kā arī kādreizējie LPSR VDK darbinieki, kas strādā Krievijas armijas izlūkdienestos Latvijas teritorijā.

Apvērsumu realizētu bijušie Rīgas un Piedņestras omonieši, kuriem Latvijā bijis jāierodas 4. oktobrī. Latvijas Republikas Ceļu policijas formas tērpos ģērbtiem tiem būtu jāsaņem ķīlā vairāki Saeimas deputāti un ministri, lai tos apmainītu pret Alfrēdu Rubiku, kuram bija paredzēta tālākā apvērsuma vadītāja un atjaunotās LPSR vietvalža loma. Kā iespējamie ķīlnieki plānoti Anatolijs Gorbunovs, Gunārs Meierovics, Valdis Pavlovskis, Ģirts Kristovskis, Aleksandrs Kiršteins un Odisejs Kostanda (kā A. Rubika arestētājs).

Kā ziņo valdības informācijas aģentūra, Ministru kabinets šodien savā sēdē noklausījies Aizsardzības ministrijas ziņojumu, Iekšlietu ministrijai un Aizsardzības ministrijai uzdeva veikt pasākumus nelegālo un prokomunistisko organizāciju – LKS, VTAS un LKA – darbības izbeigšanai, vienlaikus informējot Krievijas Federācijas vadību par ziemeļrietumu karaspēka grupas vadības un militāro formējumu nepieļaujamo sadarbību un aktīvo atbalstu minētajām organizācijām." Nākamajā dienā Diena jau ziņoja, ka prokomunistiskās organizācijas Latvijā tiek aizliegtas.

Savukārt Maskavā bija notikusi šaušana pa īstam. Dienas korespondente Maskavā Anita Matisone ziņoja, ka nemieru laikā kritušos skaita simtos. "Galvenā Maskavas medicīnas pārvalde izplatīja paziņojumu, kurā atzīmēts, ka pēdējo dienu sadursmju laikā gājuši bojā 108 cilvēki. Upuru skaits Baltajā namā pagaidām nav zināms. Neoficiālās aplēsēs kopējais kritušo daudzums tiek rēķināts ap pieciem simtiem."

Vai Krievijā uzvarēja demokrātija? Jeļcins stiprina savu varu ar asinīm – tā paša Dienas numura komentārā vaicāja Kaspars Kauliņš. ""Jeļcinam nebija alternatīvas," apgalvo prezidenta atbalstītāji gan Krievijā, gan ārzemēs. ASV prezidents un Eiropas valstu līderi, gluži tāpat kā bijušo PSRS republiku tagadējie vadītāji, vēl pirms konflikta atrisinājuma pauda savu atbalstu Jeļcinam. Atšķirībā no asinsizliešanas Ķīnas galvaspilsētā 1989. gada aprīlī, kur valdošās aprindas ar ieročiem apspieda opozīcijas sacelšanos, kas izsauca vētrainus pasaules sabiedrības protestus un dažāda veida sankcijas pret Ķīnu, šī pati pasaules sabiedrība, steidzoties apsveikt uzvarētāju, ar gaidām un cerībām vēroja, kā tiek šauts uz cilvēkiem. (..) Protams, var apgalvot, ka pretrunā ar esošo konstitūciju atlaistajiem deputātiem vajadzēja labprātīgi aiziet un ļaut Jeļcinam sarīkot jaunas vēlēšanas, bet tas būtu neredzēts gājiens, kad kāds atsakās no varas, jo vairāk, ja tā tiek atsavināta nelikumīgi. (..) Mēs atbalstām Jeļcinu, jo ceram, ka tas līdzēs aizvākt karaspēku no Latvijas. Tomēr nevajadzētu ne mirkli aizmirst, ka Krievijai mēs joprojām esam province, kas atrodas izdevīgā vietā pie Baltijas jūras."