Bet toreiz, 1996. gada sākumā, Kairišas un Jakovļeva foto informēja par abu satikšanos dramaturga Harija Gulbja jaunajā lugā Uz Liepsalām ejot. "Tā ir jau sešpadsmitā izrāde, kurā viņi atzīstas viens otram mīlestībā," bija saskaitījusi kritiķe Daira Āboliņa. Raksts Sešpadsmitā atzīšanās bija veltīts 1995. gadā Nacionālajā teātrī notikušajam oriģināllugu konkursam.
"Viens no uzvarētājiem – Pēteris Pētersons – saviem darbiem izvēlējies citu skatuvi – Jauno Rīgas teātri," informēja Daira Āboliņa. "Šogad savus pirmuzvedumus Nacionālajā teātrī piedzīvos divas lugas: Uzsmēķēt zāli (autors Egīls Šņore) Mazajā zālē, un 9. janvārī pēc 10 gadu prombūtnes teātrī atgriezās Harija Gulbja dramaturģija ar lugu Uz Liepsalām ejot. Izrādes režisors Oļģerts Kroders mazliet viltīgi saka, ka no visām konkursam iesniegtajām lugām Gulbja dramaturģija viņam patikusi vislabāk. Cilvēku attiecības lugā, kas sākotnēji likušās samērā vienkāršas, skatuves telpā samezglojušās un reizēm ieguvušas pavisam negaidītus pavērsienus. "Pavisam aiziet no Gulbim raksturīgās mierīgās un intīmās dramaturģijas būtu muļķīgi. Ja Gulbi iestudētu kā Pētersonu, tur nekas labs neiznāktu, kaut gan, ja Pētersonu iestudētu kā Gulbi, tas būtu vēl trakāk," teica Kroders (..).
Izrādē ir četras darbojošās personas: vecais pāris, kuru spēlēs Astrīda Kairiša vai Līga Liepiņa un Ģirts Jakovļevs vai Rolands Zagorskis, un jaunieši – Daiga Gaismiņa un Juris Hiršs vai Zane Jančevska un Andis Kvēps. Harija Gulbja varoņi iet uz Liepsalām, bet ir aizmirsuši ceļu. Tikai sapņos ir iespējams atgriezties tur, kur esi bijis laimīgs jaunībā. Tāpēc viņu gājiens caur melnu nakti un mežu no reālista pozīcijām ir bezjēdzīgs. Bet tā ir iespēja iedziļināties pašam sevī, un no šī viedokļa ceļam vienmēr ir jēga.
"Lugas galvenie varoņi ir tādi kā derīgie izrakteņi. Sarma ir cilvēks, kurš visu mūžu nav pārstājis ilgoties, bet, satiekot brīnumu, nobīstas," stāsta Astrīda Kairiša – viena no galvenajām Liepsalu gājējām. "Šīs izrādes mīlētājiem Niklāvam un Sarmai ir ap 50, un viņi ir savādnieki, kas īsti neiederas mūsu vulgārajā laikā. Viņus īsti nesaprot jaunie – Sarmas meita, Renārs un, iespējams, arī daļa no jaunlaiku teātra skatītājiem," vērtēja Āboliņa. "Niklāvs ir dzejnieks, kas ar vecu bisi apsargā savu vienīgo bagātību – dažus kartupeļu maisus un sapņus. Reālā dzīve, kur mežam ir nozīme tāpēc, ka to var pārdot, uz viņu neattiecas. Mežs ir Niklāva brīvība, ko viņš vērtē visaugstāk. Savukārt Sarma ir ne tikai nogurusi no divvientulības ar meitu, bet arī ar to samierinājusies. Tāpēc uzšķilt dzīvības dzirksti starp šiem diviem likteņa savestajiem cilvēkiem nenākas viegli.
Pēc vairāku gadu pauzes uz skatuves galvenajā lomā atkal uzspīdēs Astrīda Kairiša. Viņas varone baidīsies mīlēt savu dzejnieku, kurš ir neviens cits kā Ģirts Jakovļevs. Iespējams, šis aktieru duets drīz varēs pretendēt uz latviešu teātra stabilākā mīlētāju pāra statusu. Satikšanās Harija Gulbja lugā Uz Liepsalām ejot ir jau 16. izrāde, kurā viņi atzīstas viens otram mīlestībā (neskaitot kinolomas). "Kairiša un Jakovļevs jau ir sasnieguši briedumu, un var būt, ka šī ir pēdējā reize, kad ieraugām viņus uz skatuves kā mīlētājus," smīnēja izrādes režisors Oļģerts Kroders, nenoliegdams, ka salicis šo veco pāri kopā ne bez nolūka. Kopš Pūt, vējiņiem!, kad Astrīda Kairiša debitēja uz Nacionālā teātra skatuves kā Zane un tur satika savu Uldi – Ģirtu Jakovļevu, ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi. To pašu Uldi un Zani vēlāk savai kinoversijai izvēlējās arī Gunārs Piesis.
Astrīda Kairiša, jautāta, vai viens un tas pats teātra partneris neapnīk, brīdi padomāja un teica: "Cilvēku jūtu izpausme ir atkarīga no viņu domāšanas. Ja ir labs režisors, aktieriem nav iemesla apnikt vienam otram." Kroders uzskata, ka iepriekšējie viņu mīlas pāri skatītājiem jau būs piemirsušies, tāpēc šī izrāde iegūs tieši to, kas vajadzīgs – tā būs jūtu atsvaidzināšana. "Gadās, ka kādreiz pēc pieciem gadiem satiec uz ielas savu šķirto sievu un iemīlies viņā no jauna…""