"Latvijas avīzē" 8.12.2023 tika publicēts raksts "Ūdeņradis Latvijā - būs jālec braucošā vilcienā", kura ievadā nozare bažījās, ka šobrīd palaižam garām iespēju investēt tehnoloģijās, lai nākotnē mēs jau būtu gatavi ūdeņraža apvērsumam. Skarbi pārmetumi Latvijas valstij un jo sevišķi Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM), kas veicot aktīvu ignoranci ūdeņraža ekonomikas virzienā.
Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis Aivars Starikovs uzskata ka KEM visas oliņas vēlas ielikt elektrifikācijas groziņā un par ūdeņradi speciāli vai netīšam, bet ir aizmirsusi. Viņi visu grib elektrificēt.
Enerģētikas politikas pārejas scenārijus līdz 2050.gadam ir piedāvājušas dažādas firmas (IRENA, Bloomberg, Shell, OECD u.c.) Visiem scenārījiem ir kopīgi secinājumi, mērķu sasniegšanā jābalstās uz 1) enerģijas pieprasījuma samazināšanu palielinot efektivitāti, 2) gala patēriņa elektrifikāciju, 3) elektroenerģijas ražošanas dekarbonizāciju. Papildus atjaunojamiem energoresursiem (AER), tiek skatītas dabas gāzes, kodolenerģijas un ūdeņraža tehnoloģiju kombinācijas. Protams ir jātaupa visi enerģijas veidi. Bet ir skaidrs, ka elektroenerģijas patēriņš nestāvēs uz vietas ja gala patēriņš ieteikts elektroenerģijas veidā -cena un vēlreiz cena – tas ir galvenais dzinulis tirgus ekonomikā, kas nosaka vai mērķi tiks sasniegti. Ja vēlas ražot zaļo ūdeņradi, tad ir nepieciešamas ievērojamas elektroenerģiju ģenerējošās jaudas kas izmanto AER vai vismaz nevairo CO2 izmešus. Latvija importē elektroenerģiju, ir skaidrs, ka ar biržā pirktu elektroenerģiju Latvijā ražots ūdeņradis būs konkurētspējīgs tikai tad ja tirgū piedzīvosim elektroenerģijas būtiskus pārpalikumus, vai negatīvo cenu scenārijus. Šobrīd vienīgi Latvenergo varētu ražot konkurētspējīgu ūdeņradi ar Daugavas HES-u saražoto elektroenerģiju nekotējot to biržā, jo faktiskās izmaksas ļauj to darīt salīdzinoši lēti, bet pie ģenerējošo jaudu deficīta, tas būtu trieciens visiem reģiona uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Ja vēlas attīstīt ūdeņraža industriju, ir jābūt ievērojamam ģenerējošo jaudu pieaugumam Latvijā – tas ir priekšnoteikums visai ūdeņraža ekonomikas attīstībai. Pārmetums, ka KEM vēlas visu elektrificēt un ignorē ūdeņraža iespējas ir galīgi nevietā. Tieši otrādi, KEM priekšgājējiem vajadzētu pārmest kāpēc Latvijā ir tik maz bāzes ģenerējošo jaudu, kuras kompensētu AER radītos trūkumus. Ja mēs vēlamies eksportēt elektroenerģiju vai ūdeņradi, pirmais priekšnoteikums ir jābūt pietiekamām bāzes generējošām jaudām ar starpsavienojumiem nepietiek.Starpsavinojumi ir veids, kā valsts var veidot tirgus apstākļus jaunu elektroenerģijas jaudu ieviešanai, bet arī te ir jāskatās no pragmatiskās puses – kā tas ietekmēs ne tikai balansēšanu, bet arī elektroenerģijas cenu reģionā. Pie tam starpsavienojuma abos galos partneriem ir atšķirīgas intereses. KEM šobrīd vēl strādā pie enerģijas stratēģijas, lai atbildētu kāds būtu vēlamais elektroenerģiju ģenerējošo jaudu portfelis pēc veidiem uz 2030, 2050 gadiem. Bet dažiem pētniekiem tāds ir.
Daudz tiek runāts, ka jāveido liela mēroga ūdeņraža ieleju ap Baltijas jūru. Kā piemēru minot Somiju un Igauniju, kā iespējamo centru šādai idejai. Vēlos atgādināt ūdeņraža nozares cilvēkiem dažus momentus. Somija nesen beidza būvēt kodol elektrostaciju. Igaunija veiksmīgi strādā lai 2032. gadā palaistu divus mazos modulāros reaktorus (MMR) ar elektrisko jaudu 300 MW katram. Bet kāpēc tik dīvaini soļi pie zaļās ekonomikas un AER straujas attīstības? Ir vairākas būtiskas lietas, ko bāzes jaudas nodrošina – cenu stabilitāti reģionā un kopējo enerģētisko drošību, atkarības mazināšanu no importētiem energoresursiem vai arī to diversifikāciju. AER vieni paši nevar samazināt elektroenerģijas cenas. Tādēļ kodolenerģija iegūst otro elpu un renesansi ES, kaut arī var tikt vērtēta divejādi.
Bet atgriežoties pie Somijas un Igaunijas - viņiem būs pietiekama bāzes elektroenerģija, lai no AER iegūto elektroenerģiju virzītu zaļā ūdeņraža iegūšanai, lai virzītos uz ūdeņraža ekonomiku. Ir pēdējais brīdis ļoti nopietni runāt ar sabiedrību par iespēju būvēt Latvijā, līdzīgi kā Igaunijā, divas MMR stacijas ar elektrisko jaudu 300 MW. Citādi kā bijām importētāji tā paliksim un maksāsim par elektrību biržas cenu. MMR neapdraud AER saražoto elektroenerģiju. Tie ļaus plašāk izmantot AER, lai veidotu ūdeņraža ekonomiku. Bet drošības dimensija dotu mums iespēju pie nākamā globālā cenu šoka rīkoties līdzīgi kā Somijai, kura atbalstos izmaksāja vismazāk pret IKP un bez būtiskas ietekmes uz tautsaimniecību.
Latvijas Ūdeņraža alianses darbības koordinators Kaspars Liepiņš atklāti atzīst ka potenciālo ūdeņraža patērētāju ir ļoti maz, tikai daži un esot jāvirzās uz eksportu. Teiktajam jāpiekrīt. Bet stipri jādomā par piedāvāto dialoga formu, kura paredz izmantot valsts kapitālsabiedrības Augstsprieguma tīklu (AST), gāzes tīkla infrastruktūru, Sadales tīklu (ST) bez kuriem nekas nenotikšot. Ja ar AST un ST iesaisti tiek domāts pazemināts tarifs elektroenerģijas piegādei ūdeņraža ražošanai, loģisks jautājums, kas segs zaudējumus minētajiem tīkliem? Ja tie būs elektroenerģijas gala patērētāji, tas izskatīsies pēc OIK 2, ja zaudējumus segs no valsts budžeta, tas būs valsts naudas ieguldījums privātā biznesā. Visticamāk tiks veidota ūdeņraža tranzīta infrastruktūra un Latvijai būs jāpiedalās šajā procesā, bet nav līdz galam atrisināta ES normatīvā bāze infrastruktūras veidošanai. Nav noteikts kas drīkst būt šīs infrastruktūras īpašnieki. Visticamāk AS CONEXUS jau šobrīd ir iesaistīts pārrobežu infrastruktūras projektā “Ziemeļu Baltijas ūdeņraža koridors”, kurš izveidots, lai attīstītu ūdeņraža tranzīta infrastruktūru, bet pie ES normatīvās bāzes vēl daudz jāstrādā.
Nenoliedzami ūdeņraža ekonomikai nākotnē ir milzīgas iespējas, noteikti tam ir jāgatavojas, bet nekas nav neatgriezeniski nokavēts. Bet pats galvenais jāgatavojas no pareizā gala. Ūdeņraža ekonomika ir tikai viena no komponentēm virzoties uz klimata neitralitāti 2050. gadā.
Ja Latvija vēlas kļūt par vairāku enerģijas veidu ar dažādu pievienoto vērtību eksportētājvalsti, tai ir nepieciešams pārdomāts, sabalansēts elektroenerģiju ģenerējošo jaudu portfelis. Tas ļautu eksportēt ne tikai elektroenerģiju un ūdeņradi, bet arī piedalīties tirgū ar balansēšanas jaudām un ūdeņraža pārstrādes produktiem. Bet jāsāk ar bāzes jaudām, arī divām MMR stacijām ar elektrisko jaudu 300 MW katrai ir vieta pārejai uz AER. Jo dažādāks, būs mūsu elektroenerģijas ģenerējošo jaudu portfelis, jo drošāki mēs būsim, jo lētāka cena būs šim resursam, jo vairāk tiks doti tirgus signāli pāriet no fosilajiem resursiem uz bezemisiju risinājumiem. Sabiedrība parasti iebilst enerģētiskiem risinājumiem, bet vienlaicīgi protestē pret augstām elektroenerģijas cenām. Kaut ko sabalansētu nāksies izvēlēties, citādi ekonomikas transformācija būs tikai lozungs un kaimiņus nepanāksim.
P.S. Kodolfizikas zinātņu doktors Agris Auce uzskata, ka Kremļa aģenti torpedē Latvijas kodolenerģijas attīstību. Domāju ka Latvijā ir cilvēku loks, kas ir nesaistīti ar kremli un tomēr skeptiski vērtē kodolenerģiju. Jāsāk kliedēt šo cilvēku bažas.