Tādējādi 2021. gads būs izšķirošs zemes apsaimniekotājiem Latvijā, jo Eiropas un Latvijas iestāžu kabinetos tiks skatīti priekšlikumi zaļākai saimniekošanai, kuri būtiski ietekmēs zemes apsaimniekošanas modeļus Latvijā un patērētāju iespējas iegādāties Latvijā audzētu vai eksportētu, bioloģiski vai intensīvi audzētu pārtiku. Par šiem būtiskajiem jautājumiem ne tikai lauksaimniekiem, bet arī patērētājiem diskutēja SIA Izdevniecība Dienas Bizness kopīgi ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi rīkotajā konferencē Latvijas zeme – ilgtermiņa attīstības perspektīvas. Tajā skanēja aicinājums politiķiem un sabiedrībai saprast, ka visiem jaunajiem nosacījumiem un papildu ierobežojumiem ir jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs. Nedrīkst būt samazinājumi par 30% vai 50% no esošā stāvokļa Latvijā, bet gan pret vidējo ES, lai ES dalībvalstis sasniedz Latvijas esošo zaļo līmeni, un tad turpināt iet kopsolī uz deklarēto zaļo kursu.
Vienlaikus lauksaimnieki pauda gatavību Latvijas sabiedrību apgādāt ar veselīgu pārtiku saskaņā ar pircēju vēlmēm un iespējām. Tika uzsvērts, ka uz Latvijas zemes vieta ir gan bioloģiskajai, gan konvencionālajai augu un dzīvnieku audzēšanai.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Edgars Treibergs uzsvēra, ka nozīmīgi zemes apsaimniekošanu nākotnē ietekmējoši lēmumi, kādi tiks lemti šogad vai vēlākais 2022. gadā, Latvijā pēdējo 25 gadu laikā nav pieredzēti. ''Pandēmija pierādīja, ka savlaicīgi Zemkopības ministrijas un visas valdības lēmumi par adekvātiem pasākumiem un pārtikas ražotāju rīcības rezultātā Latvijas veikalos pārtikas netrūka, veikalu plaukti nebija tukši, kādi tur bija redzami citās valstīs,'' uz valsts un ražotāju sadarbības pozitīvo rezultātu norādīja Treibergs.
Būs jāsaimnieko gudrāk
Zemkopības ministra Kaspara Gerharda (NA) biroja vadītājs Jānis Eglīts uzsvēra, ka ES zaļā kursa mērķi ir saistīti ar ilgtspējīgu saimniekošanu (gudrāka saimniekošana nekā līdz šim, ko nodrošina jaunas zināšanas), kas ļauj runāt par siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu. Kopējā lauksaimniecības politikas plānā 2023.–2027. gadam paredzēts iekļaut atbalstu dažādām lauksaimniecības praksēm, īpaši tām, kuras sniegs ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā. Tāpēc atbalsts būs precīzo tehnoloģiju izmantošanai, lai dotu tieši to un tik daudz, cik nepieciešams, kas ir saistīts arī ar augu aizsardzības līdzekļu lietošanas samazināšanu. Vēl viens virziens ir minimāla augsnes apstrāde, kas samazinātu emisiju radīšanu.
''Īpašs atbalsts paredzēts bioloģiskajai saimniekošanai, piemēram, mazajām saimniecībām par pirmajiem 30 ha varētu tikt maksāts vairāk,'' skaidroja Eglīts.
Tāpat iecerēta mēslošanas, kaļķošanas plānošana, ''iedodot zemei'' tik, cik nepieciešams, un ne vairāk. Zaļās jostas ieviešana nozīmētu radīt situāciju, lai uz bioloģiskajām saimniecībām nepārnestu konvencionālajā saimniekošanā izmantotos preparātus, bet zemnieks saņems kompensāciju par negūto peļņu. Investīcijas videi draudzīgām tehnoloģijām ietvers arī siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu lopkopībā, tādējādi iegūstot maksimāli labāko iespējamo rezultātu.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece Alda Ozola atgādināja, ka lauksaimniecība pašlaik ir otrs lielākais siltumnīcu gāzu emisiju avots Latvijā ar 25% lielu īpatsvaru un jāmeklē iespējas un risinājumi, kā šīs emisijas ierobežot, jo pēdējo 10 gadu laikā to apjoms ir pieaudzis.
Tiek lēsts, ka šo emisiju pieaugums lauksaimniecībā turpināsies arī līdz 2030. gadam. Pēc Ozolas domām, klimata neitralitātes (cik emitējam, tik piesaistām CO2) sasniegšanā būs jāmeklē risinājumi emisiju samazināšanā, un, tā kā lauksaimniecībā visas emisijas novērst nav iespējams un tā ir pārtikas bāze, tad būs jāmeklē, kā šajā nozarē radušās emisijas kompensēt, piemēram, ar mežu audzēšanu.
Vairāki riski visiem
Savukārt Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre uzskata, ka ES ar zaļā kursa mērķiem ir pārsteigusies, jo vispirms būtu jāsaprot, kāda ir tā ietekme, turklāt ne tikai uz konkrētām nozarēm, bet arī valstīm, to tautsaimniecību, apkārtējo vidi. ''Eiropas Komisija ar attiecīgo pētījumu kavējas, savukārt amerikāņi priecājas – ja ES 2030. gadā sasniegs izvirzītos mērķus, tad Eiropa savu ietekmi pasaules pārtikas tirgū zaudēs un to aizņems citas valstis, jo pārtiku vajag,'' brīdina Dzelzkalēja-Burmistre.
Viņa atzīst, ka daudzi lauksaimnieki ir neizpratnē par ES mērķiem, jo netiek piedāvāta alternatīva, kā lauksaimniekiem tiks kompensēts tautsaimniecības sašaurināšanās radītais ieņēmumu zudums.
''Cilvēki gribēja un gribēs ēst, vienlaikus Eiropas tirgus nav aizvērts citu (trešo) valstu lauksaimniekiem, un nav nekādu indikāciju, ka tas varētu tikt aizvērts,'' norādīja Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa uzsvēra, ka tādējādi ES ražotājiem būs stingrākas prasības, lielāki ierobežojumi, kas atvērta ES tirgus situācijā nozīmēs lētākas un bez dažādiem aprobežojumiem, liegumiem ražotās pārtikas priekšrocības (konkurētspēju). ''Eiropa prasa ''brīvību'' vistām, nelietot antibiotikas lopiem, par 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, bet Latvijā varam iegādāties Ukrainā audzēto vistu olas, kuru ieguvē nav tādu dzīvnieku labturības prasību un ierobežojumu, kādas ir ražotājiem ES. Un pircēji pērk tieši importētās olas, jo tās ir lētākas,'' tā Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa uzskata, ka mērķis ir labs, bet sekas atvērtā tirgū – kļūsim nabadzīgāki.
Veicina atkritumus
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs, bioloģiskās z/s Salenieki saimnieks Gustavs Norkārklis atgādina, ka, pēc EK aplēsēm, ik gadu atkritumos tiek izmesti apmēram 90 miljoni tonnu pārtikas. Salīdzinājumam – Latvija ik gadu kopumā saražo aptuveni četrus, piecus miljonus tonnu pārtikas. Tas nozīmē, ka var ražot mazāk un samazināt pārtikas nonākšanu atkritumos. Eiropā pārtika ir saražota vairāk, nekā spējam patērēt, un tad jāmeklē, kur šo pārtiku realizēt. Eiropai ir jāpiekāpjas arī par sava tirgus atvēršanu trešajās valstīs ražotai pārtikai, kurai ir zemākas ražošanas prasības.
''Visvājākais posms ir zemnieks, kurš neko nevar noteikt, bet visi viņam diktē noteikumus (ražot arvien lētāk), tieši tāpēc tiek piedāvāts mainīt šo principu, un zemnieks kļūtu par to, kurš nosaka sava produkta cenu,'' atgādina Norkārklis.
Viņaprāt, ja dominē tikai viens – lētāk –, tad tas ir ceļš uz nekurieni. Bioloģiskās pārtikas tirgus apgrozījums ir strauji augošs, pašlaik Eiropā sasniedzis 45 miljardus eiro, bet visā pasaulē 112 miljardus eiro, Latvijā šādas produkcijas izlaide ir dubultojusies (no 43 milj. eiro līdz 89 milj. eiro). Viņaprāt, nebūtu pareizi lauksaimniekus dalīt bioloģiskajos un konvencionālajos, jo jebkurš var izvēlēties, kādu metodi produktu ražošanai izmantot – konvencionālo, bioloģisko vai integrēto –, un jo īpaši, ja katram ir sava atšķirīga izpratne par to, kas ir ilgtspējīga lauksaimniecība.
''Atšķirība starp konvencionālo, bioloģisko un integrēto lauksaimniecību ir meklējama atļautajos produktos – cīņai ar nezālēm, augu slimību ārstēšanai un mēslošanai,'' uzsvēra Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa arī atzina, ka ir pārāk politizēts un pārāk idealizēts kāds no ražošanas veidiem. ''Pārtika pircējiem ir ļoti lēta, bet, ja maksātu par to patieso cenu, tad to tik lielos apmēros neizmestu atkritumos un, iespējams, arī ēstu kvalitatīvākus produktus, vienlaikus zemniekiem būtu vairāk līdzekļu, ko investēt attīstībā un jaunās tehnoloģijās, kuras būtu videi draudzīgākas,'' atgādināja Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa norāda, ka tehnoloģijas attīstās, bet jaunāko un videi draudzīgāko tehnoloģiju iegādei ir vajadzīgi līdzekļi, kuru lauksaimniekiem nav. ''Risinājums – pārtikai jāmaksā tik, cik tā maksā, un lauksaimnieki justos daudz labāk, jo neskanētu pārmetumi par izmaksātajām subsīdijām,'' norādīja Dzelzkalēja-Burmistre.