Vienā no lietām spriedumā teikts, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) vīrietim atteica piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijā. PMLP argumentēja, ka vīrietis kopš 2012.gada 13.decembra uzturējies Latvijā nelikumīgi, bez derīgas uzturēšanās atļaujas vai vīzas. Tikai pērn janvārī viņš lūdzis dot viņam iespēju iesniegt dokumentus uzturēšanās atļaujas saņemšanai uz radniecības vai darba attiecību pamata. Saņēmis atteikumu, ukrainis vērsās pie Valsts robežsardzes par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā.
PMLP secinājusi, ka vīrietis ļaunprātīgi izmantojis patvēruma procedūru, kavējot savu izraidīšanu no Latvijas. Vīrietis pārrunās norādījis, ka šobrīd nevarot izbraukt uz Ukrainu, jo viņš ir karaklausības vecumā un viņu varot nosūtīt karot vai arī ieslodzīt par atteikšanos no karaklausības.
PMLP, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, nav guvusi apstiprinājumu, ka vīrietim, atgriežoties Ukrainā, būtu obligāti jāveic militārais dienests, dodoties uz bruņotā konflikta zonu, jo visas iepriekš Ukrainā notikušās mobilizācijas bija paredzētas, lai veidotu vienības no profesionāliem kareivjiem. Turklāt bez iepriekšējas apmācības neviena vienība netiktu sūtīta uz separātistu ielenktajiem apgabaliem.
Tāpat secināts, ka vīrieša iepriekšējā dzīvesvieta neatrodas teritorijā, kurā norisinās bruņotais konflikts, drošības situācija tajā ir pietiekami stabila, lai tur dzīvotu. Nepiekrītot PMLP lēmumam, ukrainis vērsās ar pieteikumu tiesā, lūdzot piešķirt viņam bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijā.
Tiesa secinājusi, ka Ukrainas valsts austrumu daļā pastāv bruņots konflikts, kuru, ņemot vērā informācijas avotu vispusīgu izvērtējumu, būtu pamats uzskatīt par starptautisku.
2014.gada pavasarī Krievija anektēja Krimas pussalu un Sevastopoles pilsētu. Turpmāk konflikts izcēlās Ukrainas austrumu daļā, Krievijai aktīvi atbalstot separātistu spēkus jeb pašpasludinātās tā saucamās Doņeckas tautas republiku un Luganskas tautas republiku. Izraisījās ilgstoša karadarbība, kurā, pēc aptuvenām aplēsēm, gājuši bojā vismaz 8000 cilvēku. 2015.gada 12.februārī tika panākta vienošanās, kas cita starpā paredzēja karadarbības pārtraukšanu, smago ieroču atvilkšanu un drošības zonas izveidi. Neskatoties uz noslēgto pamieru, uzreiz panākt pilnīgu uguns pārtraukšanu neizdevās. Taču 2015.gada rudenī jau vērojams nozīmīgs progress pamiera ievērošanā, teikts spriedumā.
Tiesa secina, ka bruņotais konflikts nav izvērsies ārpus Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. Šobrīd kaujas darbība praktiski nenotiek, kopumā tiek ievēroti pamiera nosacījumi un nav arī indikāciju par būtiskām militāra vai politiska rakstura izmaiņām tuvākajā nākotnē.
Tiesa, izpētot informācijas avotus, arī nesaskata reāli paredzamu risku, ka bruņotā konflikta iespējamās atkārtotas eskalācijas gadījumā tas relatīvi īsā laika periodā izplestos citos Ukrainas reģionos. Tiesai nav pamata uzskatīt, ka, patvēruma lūdzējam atgriežoties Ukrainā savā iepriekšējā dzīvesvietā Dņepropetrovskas apgabalā vai citā Ukrainas daļā, kas atrodas ārpus konflikta zonas, viņš varētu tikt pakļauts bruņota konflikta izraisītai vardarbībai.
Otrajā tiesas izskatītajā lietā tiesa sniegusi līdzīgus argumentus. Arī šeit pieteicējs norādījis, ka nevar atgriezties Ukrainā, jo ir karaklausības vecumā un var tikt nosūtīts karot, savukārt par atteikšanos no militārā dienesta pildīšanas viņam draudot ieslodzījums.
Šis vīrietis apgalvoja, ka ar savu ģimeni izceļojis no Ukrainas uz Latviju 1994.gadā. Kopš 2014.gada vasaras uzturējās Latvijā nelikumīgi, bez derīgas uzturēšanās atļaujas vai vīzas, tāpēc Latvija izdeva izbraukšanas rīkojumu, taču viņš vērsās pie valsts iestādēm ar lūgumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.