Beāta un Gaida ar ģimenēm uz Sibīriju tika izsūtītas 1941. gadā, savukārt Brigita un Nita astoņus gadus vēlāk. "Lai gan starpā ir astoņi gadi, šīs abas naktis vieno viena sāpe," teic Gaida. Viņas visas izsūtīšanas dienā bija vēl bērni un nemaz nenojauta, ko tas viss īsti nozīmē.
Brigita liktenīgo dienu atceras tā, it kā tas būtu noticis vakar: "Mums bija auklīte, jo mamma strādāja, un, kad mūs iesēdināja tai mašīnā, lai vestu prom, viņa drausmīgi raudāja. Es nevaru izstāstīt to bez asarām, viņa skrēja līdzi tai mašīnai, bet bija veca, nevarēja paskriet, nokrita un tur uz ceļa arī palika."
Beātai tolaik bija vien trīs gadi, un, ja parasti pieaugot no šī vecuma atceras maz, viņas atmiņas neizbāl. "Mēs bijām mammai trīs bērni, es skaidri neatceros, kā mūs naktī piecēla un veda, tas ir tikai no stāstiem. Bet es atceros to, kā jau bijām galā piecus tūkstošus kilometru prom no Latvijas, sēdējām stacijā zem klajas debess. No kolhoziem brauca cilvēki un pieņēma pie sevis mammas ar lielākiem bērniem, lai tie var strādāt. Bet mēs mazi, mūs neņēma. Sēdējām ilgi, lija lietus, un mēs visi sākām raudāt. Mamma tad mierinot teica, ka tūlīt atbrauks sarkanie zirdziņi un mēs dosimies tālāk," liktenīgo dienu atminas sieviete. Zirdziņi vēlāk arīdzan atbrauca, un ģimeni nogādāja vienā no pirmajām mājvietām Sibīrijā.
Nita par izsūtīšanas dienu zina vien no apkārtējo stāstiem. Mazā meitene toreiz ļoti sabijās, tāpēc ilgi kliedza un raudāja, trauma bijusi tik liela, ka arī vairākus gadus vēlāk miegā reizēm izbijusies kliedza mammas vārdu. "Brauciens uz bezizeju," viņa šodien klusi nosaka.
Savukārt Gaida 1941. gada 14. jūniju atminas kā dienu, kad pēdējoreiz redzēja tēvu. Vīrus toreiz nošķīra no sievām, bet sagadījās tā, ka tēvs vests tieši garām viņu vagonam, un mamma tad bērnus uzcēlusi pie lodziņa, lai paskatās. Tālāku ziņu par tēvu vairs nav bijis, vien pēc tam noskaidrots, ka viņš gadu vēlāk nomira.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 14.jūnija, numurā!
Jūrmalā Sibīrija turpinās
Apmierinātais
Vēl var