Tas ekspektāciju un sajūsmas vilnis, kas jūtams par Edgara Rinkēviča stāšanos amatā, ir ļoti liels un, gribētos teikt, neproporcionāls prezidenta amata reālajām iespējām šīs gaidas apmierināt. Protams, ja par atskaites punktu var ņemt temperatūru soctīklos, kur tomēr, varbūt kļūdos, dominē liberāli noskaņotu cilvēku viedokļi. Lai gan ko tur brīnīties – pat Raimonda Vējoņa attiecībās ar publiku bija pāris medusmēneši, savukārt Rinkēvičam tā pozitīvā aura ir nesalīdzināmi lielāka.
Pirmkārt, atcerēsimies, ka arī Egils Levits sāka ar gandrīz vai eiforisku attieksmi, kas 2020. gada beigās sāka diezgan strauji mainīties un samazināties. Toreiz to eiforiju radīja jau pats izvēles process ar visu Māras Zālītes uznācienu, publiskajiem pasākumiem utt., un mēs visi zinām, ar ko tas beidzās.
Es domāju, arī Rinkēviča gadījumā sākotnējais uzticības kredīts ir ļoti augsts. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir jauns cilvēks šajā amatā. Iepriekšējie, prezidenta karjeru noslēdzot, nebija izpelnījušies augstu novērtējumu, un tagad, dabiski, ir cerības, ka šitas gan būs īstais, ka tagad viss būs ļoti jauki. Tāpat jāsaprot, ka mūsu sabiedrība pa drusciņai mainās. Progresīvie ir pārstāvēti ar desmit vietām Saeimā, ko arī vismaz pagaidām var uztvert kā tādu jaunās paaudzes, jaunu vērtību ienākšanu Latvijas politikā. Un Rinkēvičs lielā mērā arī atbilst šīs sabiedrības daļas gaidām. Līdz ar to es domāju, ka tas tikai vēl vairāk pastiprina to sajūtu un palielina gaidas. Bet tas āķis ir tāds, ka prezidenta darba vērtējums nereti ir saistīts ar to, ko izdara vai neizdara valdība, un Levita gadījumā mēs to redzējām visspilgtāk.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 12. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!