Parakstu vākšana – brīdinājums politiķiem

Sākusies parakstu vākšana par 13. Saeimas atsaukšanas referenduma rosināšanu. Tā, šķiet, polarizējusi daļu sabiedrības – vieni iestājas par tiesībām pilsoņiem izmantot savas balsstiesības, otri tos pirmos saukā par nejēgām, muļķiem, "noderīgiem idiotiem" utt. Kā tas vērtējams?

Tas, ko es redzu, – sabiedrībai tomēr netiek līdz galam izskaidrots šobrīd notiekošais, tāpēc ir galējības, kad vieni saka, ka, savācot parakstus, tiks atlaista Saeima, otri saka: muļķa tauta, kas grib ar parakstiem atlaist Saeimu. Patiesībā pēc šīs parakstu savākšanas Saeima uzreiz netiks atlaista, tas ir sabiedrībai jāpaskaidro, ka tagad noris parakstīšanās tikai par to, lai noorganizētu referendumu par Saeimas atlaišanu. Līdz ar to te mēs redzam vien abu pušu šausmīgo vēlmi panākt, ka tiek sadzirdētas, it īpaši tās puses, kura bļauj, ka tauta esot muļķe.

Bet būtībā šis ir ļoti demokrātisks process, pat neskatoties uz to, ka to risina margināli politiski spēki. Tikai tādēļ vien, ka rosina margināļi, pateikt, ka slikts ir tas process, kurš mūsu likumdošanā ir paredzēts, būtu totāli nepareizi. Jo tad jau vajadzētu arī vēlēšanas atcelt tikai tādēļ vien, ka visi šie paši margināļi tajās ir piedalījušies. Vai varbūt aizliegt viņiem piedalīties? Nē! Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Būtībā tikai savākto parakstu skaits ir analīzes vērts. Un īstenībā es domāju, ka šis ir sabiedrībai svarīgs instruments, kā caur šiem parakstiem komunicēt ar saviem priekšstāvjiem, kuri tika savēlēti.

Parakstu vākšanas pretinieki arī perina sazvērestības teorijas, ka straujo parakstīšanos it kā veicinājušas kaut kādas kampaņas. Es gan tādas neesmu redzējis, man šķiet, ka lielākā "kampaņa" ir valdību veidojošo partiju ikdienas rīcība, to pārstāvju izteicieni, tajā skaitā par mediķu algām, gaidāmo nodokļu reformu, finansējumu partijām utt., kas provocē šādu vēlētāju pretreakciju.

Mēs esam šobrīd situācijā, kad ir visilgākais laiks starp vēlēšanām. Tādos brīžos tiek izdarītas visas visnepopulārākās lietas. Bet, šķiet, politiskā vide ir piemirsusi, ka ir arī šāds – parakstu vākšanas – instruments. Īstenībā ir pareizi, ka tieši tagad tiek pieņemti pārmaiņu lēmumi, jo ir lietas, kas tiešām ir jāizdara. Bet ir arī otrs faktors – politiķi tomēr nevar atļauties sabiedrību ignorēt, neizskaidrot, kāpēc rīkojas tajā vai citā veidā. Rezultātā ir tās sekas, ko redzam, – sabiedrība sāk uzdot jautājumus.

Un apliecina neuzticēšanos.

No vienas puses – varam konstatēt, ka uzticēšanās Saeimai ir pieaugusi kopš 2012. gada, kad tika atlaista Saeima. No otras puses – tas uzticības pieaugums nav pietiekoši liels. Un nevarētu teikt, ka šī Saeima būtu ļoti piepūlējusies strādāt pie šīs problēmas, proti, lai šo uzticēšanos vairotu. To apliecina kaut vai tie mediķu protesti, ko mēs nesen redzējām un kas tomēr ir daudz vērienīgāki, kādus mēs esam redzējuši diezgan ilga laika nogrieznī.

Tie arī nerimsies. Turklāt ne tikai mediķi ir neapmierināti ar to, ka deputāti un ministri viņus māna. Jau izskanējis, ka pašlaik likumos Saeima dažādām nozarēm apsolījusi par 700 miljoniem vairāk, nekā piešķirts budžetā.

Jā, bet mediķi ir tie, kas spējuši pulcēties lielā skaitā un paust savu neapmierinātību. Un īstenībā arī to ideju par parakstu vākšanu Saeimas atlaišanas referenduma ierosināšanai pirmie izteica mediķi. Mani šajā kontekstā pārsteidz arodbiedrību nevarība, proti, ka viņi šo procesu nav iniciējuši, bet atdevuši iniciatīvu kaut kādiem margināļiem.

Ja mēs skatāmies lielākā kontekstā, mana sajūta ir, ka šī norise ir ļoti līdzīga tam, kas notika 2012. gadā – tad, kad pēc krīzes ekonomika gāja uz augšu, tad politiskā elite teica, ka ir veiksmes stāsts, bet sabiedrība atbildēja: neaizmirstiet, ko tas mums maksāja – cik simti tūkstošu aizbrauca no Latvijas, cik daudzi palika bez mājām, jo tās viņiem atņēma bankas, cik daudzi bija spiesti dzīvot no rokas mutē. Šis ir tas pats stāsts – ekonomika, it īpaši pagājušajā gadā, auga, viss šķita ļoti labi, populistisko solījumu uz vēlēšanām bija gūzmām... Nu ir jābūt kaut kādam procesam, kā ir jānoskalo tie nosēdumi, kas ir palikuši sabiedrībā pēc šīm, varētu teikt, vienām no vispopulistiskākajām vēlēšanām, kādas mēs esam piedzīvojuši.

Sanāk, ka politiķi paši ir pelnījuši šo politisko krīzi? Tā nāk viņiem kā sods?

Šos krīzes pamatus ielika tajā mirklī, kad sākās solījumi, par kuriem skaidri zināja, ka neviens tos neizpildīs. Un es domāju, ka to augstāko punktu šie solījumi sasniedza tajā mirklī, kad jaunievēlētā Saeima nobalsoja par finansējuma pieaugumu veselības nozarei – nešaubos, ka lielākā daļa no tiem, kas balsoja, kaut ko saprotot no politikas un finansēm, apzinājās, ka viņi balsojot melo sabiedrībai, saviem vēlētājiem.

Viņi nu saka, ka toreiz vēl nebija izveidota valdības koalīcija, toreiz mēs nebijām atbildīgi, bet tagad esam atbildīgi.

Ha! Viņi ir atbildīgi ar to dienu, kad sabiedrība šiem deputātiem iedevusi mandātu lemt visu vārdā! Un tas ir tas, par ko ir parakstu vākšana – lai atgādinātu, ka atbildīgi ir visi, nešķirojot, vai ir opozīcijā vai pozīcijā. Jo visi ir ievēlēti, lai strādātu vēlētāju labā.