Parāds nav brālis – tas ir parāds

Strādājošajam, par kura ''cīņu ar nenosalšanu'' te murgo komunistēni, kredīts ir tikai par mājokli, tas ir, dzīvokli - neko citu viņš vienkārši nevar atļauties. Nevienā dzīvokļa kredītā nav izdevumu par ceļa būvi un neviens arī nepērk drupas, lai tās atjaunotu.

Siltināšanas biznesotāji bija sasapņojušies par piespiedu kredītu uzspiešanu, bet shēma izgāzās jau plānošanas stadijā, jo neviens skaidrā prātā un pie pilnas saprašanas taču neņems acīmredzami neatdodamu kredītu un neviena atbildīga banka tādu arī nedos. Un vēl par banku ''Baltija'' - šī banka piedāvāja nevis kredītus, bet augstus procentus par noguldījumiem. Klasiska finanšu piramīda. :Lai paredzētu, ka tā sabruks, arī nebija vajadzīgas nekādas superspējas. Pietika zināt faktu, ka finanšu piramīdas sabrūk.

Cilvēks, kuram otrā kabatā nemētājas lieki 50 tūkstoši, ņems mājokļa kredītu, un nekā briesmīga šajā faktā nav. Visa pasaule ņem mājokļu kredītus. BET gribēšana ir jāsaskaņo ar varēšanu, un par to arī ir stāsts. Ja jūs kādā brīdī sākat domāt, ka vergojat bankai, tad jūsu lēmums nav bijis pareizs. Starp citu, vadības teorija apgalvo, ka 5 minūāu pārdomas var pasargāt jūs no mēnešiem un gadiem ilga stresa, finanšu katastrofām un citu vainošanas savā bezatbildībā.

Bankai ir tiesības noteikt maksājuma lielumu - īpaši ja ir krīzes laiki, tā ka tavs padoms ņemt minimālo kredītu ir kaitīgs. Bez tam - kā tu vari prognozēt krīzes? :) Cilvēks, kuram būtu tādas spējas un kas spētu prognozēt, kad iestājas grūtie laiki, ar kredītu ņemšanu nenodarbotos, jo būtu miljardieris... :D Un ja piemin mājokļa pirkšanu, tad Latvijā neeksistē valsts plānošana mājokļu jautājumos un nav valsts politika, kas nodarbojas ar pieejama mājokļa subsidēšanu - tā vietā domā par to kā piesaistīt ārzemniekus, kuriem tiek veidots pavisam cits mājokļu tirgus ar kuru ir jākonkurē vietējiem. Nemaz nepieminot to, ka valsts nenodarbojas ar valsts infrastruktūras uzturēšanu, lai nonāktu līdz tam mājoklim. Izdevumi jau nav tikai par mājokli - tāpēc jau ņem tos kredītus, jo nereti tas ir jautājums par dzīvības cenu - nenosalt, nenomirt badā, nepalikt bez jumta - šos jautājumus Latvijā katru dienu ir jārisina strādājošam cilvēkam. Tas nav normāli!

Arī strādājot citā valstī, cilvēkam būs jāatsakās no bohēmas, jo arī tur vēlmes vienmēr ir lielākas par iespējām, bet nauda kokos neaug un to ir jāprot skaitīt. Sevišķi pirmajai emigrantu paaudzei, kura jaunajā mītnes zemē ir sliktākā situācijā nekā vietējie - sliktāku valodas zināšanu dēļ nav pieejami labāk apmaksātie darbi.

Konkurētnespējīgās, dabīgā nāvē mirušās PSRS rūpniecības apraudātāji drīkst meklēt citu tēmu. Šajā runā par ekonomiku un kredītiem.

Kredīts tomēr ir paša izvēle. Nevienas bankas darbinieki nevienu nesēja pie krēsla un nespieda parakstīt līgumu, balstot automātu mugurā. Nav saprotma arī nacionālā naida kurināšana ekonomiskā tēmā - zviedru, krievu, latviešu, urugvajiešu un amerikāņu bankas strādā pilnīgi vienādi. Visas bankas ir uzņēmumi, nevis labdarības iestādes, un aizdoto naudu vēlas saņemt atpakaļ, ar procentiem.