To apliecinājušas arī mobilo sakaru operatora Bite Latvija, Valsts policijas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) rīkotās Kiberdienas, kuru mērķis ir informēt bērnus un pieaugušos par kibermobingu. "Katrā skolā, kurā ir organizēta Kiberdienas pasākumu programma, fiksēts vismaz viens kibermobinga gadījums. Nereti ne tikai bērni, bet arī pieaugušie līdz galam neizvērtē visas iespējamās kibermobinga sekas, kas no joka var pāraugt nopietnā problēmsituācijā," atzīst Bite Latvija sabiedrisko attiecību vadītāja Karīna Javtušenko.
Iegansts smieties
Kibermobinga motīvi var būt ļoti dažādi, piemēram, cilvēka pazemošana internetā dod iespēju justies pārākam un spēcīgākam, tas ir veids, kā iemantot nedalītu uzmanību un popularitāti, Dienai stāsta bērnu un pusaudžu psiholoģe Gunita Kleinberga.
Kibermobingā vienmēr ir trīs iesaistītās puses – upuris, varmāka un klusējošais vairākums, kas zina par notiekošo, bet neiesaistās, lai neciestu paši.
Dažos gadījumos bērns, kas pats ir piedzīvojis emocionālo vardarbību internetā, kļūst par kiberhuligānu. Lielākoties bērnam ir kauns vai bail atzīties, ka viņam tiek darīts pāri. Nereti upuri saskaras ar to, ka, ziņojot par pāridarītājiem, viņi tiek uztverti kā nodevēji jeb "sūdzambībeles".
Pārbaudot skolēnu zināšanas par interneta vidi, LDIC noskaidroja, ka 21% jauniešu paši nepiedalītos apcelšanā, bet neko nedarītu, lai pārtrauktu klasesbiedra pazemošanu, savukārt 9% aptaujāto skolēnu norādīja, ka neatbalsta šādu rīcību, bet neiesaistītos konfliktā, lai paši nenonāktu upura lomā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 1. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
pirmās brīvvalsts laikā
Pravietisnejaukais