Ar ģimeni viņa atgriezusies no Vācijas uz Latviju, uz savām kādreiz lauku mājām Vidzemē, vietā, kurai īsti nav nosaukuma, kur apkārt ir teju neskarta daba, dārzā tumsas aizsegā pastaigājas meža zvēri, ir speciāli jāmeklē interneta pārklājums mobilajiem sakariem, bet, uznākot salam, uz dīķa ledus var slidot. Taču Inese dara ne to vien – viņa arī peldas, līdz dīķis aizsalst! Un viņas iecere Latvijā ir saistīta ar kādu apjomīgu projektu – Cēsīs izveidot mākslas telpu personības izaugsmei Darivari.
Vieta tiem, kas dara
"Darivari būtu mākslas telpa, kur rasties mākslas darbiem. Vieta, kur atklāt, attīstīt un pilnveidot savas radošās spējas, savu varēšanu atklāt caur darīšanu, kur iepazīt un izpaust sevi mākslas darbā. Vieta tiem, kas dara un var, un tiem, kas grib redzēt citus, kuri dara un var. Darivari ir domāta visiem, kuri vēlas sevi izteikt ar vizuālās mākslas palīdzību, kuri ir gatavi ko jaunu apgūt un ir ieinteresēti sevis pilnveidošanā," stāsta māksliniece par iecerēto projektu. "Mākslas telpā būs iespējams apgūt dažādas drukas mākslas tehnikas un darboties tajās. Profesionāliem māksliniekiem tā būs vieta, kur realizēt savus grafikas darbus. Mākslas skolas skolēni un vidusskolēni varēs apgūt klasiskās, brīvās dobspiedes un augstspieduma tehnikas, tādējādi iegūstot plašāku priekšstatu par šo mākslas virzienu. Šeit paredzēts izstādīt gan darbnīcā radušos, gan arī citus grafikas mākslas darbus. Darbnīca domāta kā pastāvīga mākslas telpa visa gada garumā un ilgtermiņā. Mācību gada laikā te būs iespējamas nodarbības Mākslas skolas skolēniem un vidusskolēniem."
Darivari telpai pamatu veido grafikas dobspiedes darbnīca, kurā var strādāt visās klasiskajās dobspiedēs, kā arī dažās augstspieduma tehnikās. Darbnīca ir aprīkota ar divām dobspiedes un vienu augstspiedes presi, kā arī ar nepieciešamajiem drukas piederumiem un instrumentiem. Tiesa, pandēmija ir apstādinājusi daudzas labas ieceres, un arī Ineses Vegneres no Vācijas pārvestās iekārtas pašlaik vēl atrodas sapakotas noliktavā, tomēr māksliniece cer, ka drīz pienāks laiks, kad Cēsis varēs lepoties ar augstvērtīgu mākslas telpu.
Vārds "dobspiede" gan ne visiem raisa skaidru priekšstatu. "Dobspiede ir sencis visiem drukas darbiem, arī avīzēm. Dobspiedē strādā ar mitru papīru. Ir klišeja, un izmanto vara vai cinka plati, arī citus materiālus. Dziļumā tiek iestrādātas līnijas vai laukumi, kur vēlāk tiek iesmērēta krāsa, tad liekais tiek notīrīts – liela ķēpa, patiesībā grafika ir šausmīgi netīra padarīšana," Inese rāda darba procesu fotogrāfijās. "Te var redzēt drukas procesu – ir filcs, apakšā paliek plati, uzliek mitru papīru, filca kārtas, un galds caur filcu pārvietojas ļoti lēni, tāpēc rati ir lieli, lieli. Uz mitrā papīra nospiežas bilde. Tipogrāfijās tagad viss notiek tāpat, tikai grafika dalās dažādās tehnikās – ir augstspiedums, dobspiedums, gludspiede."
Ineses Vegneres darbnīcā izteikti izmanto dobspiedi, bet var darboties arī augstspieduma tehnikā. Augstspiedumā ir realizējams linogriezums, kokgriezums un dažādas kartona un citu materiālu drukas. Mākslinieces īpašumā ir labākās kvalitātes vācu preses, kas izgatavotas pirms vairāk nekā 100 gadiem, tās no Vācijas atgādātas pāri jūrai ar kuģi. Lielākā grafikas prese – pati lielākā, kāda vien ir, – ir 2,20 metru gara, tās drukājamais platums – 1,10 m. Dobspiedei tas ir gigantisks laukums. Cita prese ar motoru ir 1,85 m plata. "Ar lielākām strādā tikai vislielākie meistari. Tā kā man arī piemīt zināma lielummānija, es arī strādāju lielos formātos, dobspiedē varu nodrukāt plakātu," stāsta Inese.
Mūsdienās Vācijā lielākā daļa grafiķu pārgājuši uz darbu ar motorizētajām presēm, tam esot sava priekšrocība, ja daudz jādrukā. "Ar motoru viegli drukāt, bet spiedienu nejūt – tikai balstoties uz dzirdi, klausoties, kā motors dūc. Jābūt ļoti trenētai ausij, lai pēc skaņas atšķirtu spiedienu," paskaidro māksliniece.
Papīrs un grafika sadraudzējās
Darbnīcai ir vairāk nekā 100 gadu sena vēsture, un Minhenē latviešu māksliniece to vadījusi divus gadus. Grafiķim ir vajadzīga darbnīca, bet privāti to atļauties esot ļoti dārgi, turklāt jāņem vērā, ka darbs nav īpaši veselīgs, jo jādarbojas ar skābēm, vajadzīgs akvatintes skapis, tas put... Darba radīšanas process prasa noteiktus apstākļus.
Māksliniece ieguvusi grafikas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā un studējusi Minhenes Mākslas akadēmijā, apguvusi papīra mākslu. "Šīs abas jomas manī sadraudzējās," viņa saka.
Minhenē tuvu centram atrodas plašs mākslinieku kvartāls. "Tajā milzīgajā "kolhozā" ar savu darbnīcu arī dzīvoju. Blakus atradās aktieru studija, un dienā pret vakaru jau pati zināju dažas lomas no galvas. Reiz diviem aktieriem bija jātrenē scēna, kurā viņi viens otram klūp krāgā. Viņiem tas slikti padevās, trenējās četras stundas... Bet man darbs smalks, kā viens paziņa teica: jābūt budistam, lai ar grafiku nodarbotos, apveltītam ar zvērīgu pacietību. Te man jāsaka paldies Latvijas Mākslas akadēmijai, kurā daudz ko iemāca, bet ir arī lietas, ko neiemāca nemaz, – tās es vēlāk apguvu Vācijā. Tehniskajā izpildījumā vairāk esmu pārņēmusi Rietumu skolu," saka Inese.
Savukārt darbnīcu pārņēmusi visai bēdīgā stāvoklī no vācu ģimenes uzņēmuma, tās meistariem bija jau tuvu 90 gadiem, un viņi vairs nezināja, ko ar darbnīcu darīt. Inese ieguldījusi daudz darba, lai to «izceltu no putekļiem» un izveidotu par ievērojamu vietu Minhenē, kur vadīja arī kursus, organizēja izstādes.
Inese Vegnere atzīst – jau piecu gadu vecumā zinājusi, ka viņa būs māksliniece. "Pirmās izstādes man bija omītes ābeļdārzā ar māla figūriņām, māls – grāvmalā izrakts. Tas jau šūpulī ielikts. Es zināju, ko gribu, man nebija variantu, turklāt es nemāku rēķināt," pasmejas Inese. Ģimene meiteni atbalstīja, tēvs bija studējis teātra režisorus, bet tai jomā nestrādāja. Bija apguvis arī citas profesijas un beigās strādāja izdevniecībā. "Tā es tur uzaugu vietā, kur apgrozījās arī grafiķi. Mūsu ģimenes draugs bija grafiķis, kurš man iemācīja labi ar tušu apieties, tā iepazinos ar grafiku. Bet mīlestība pret grāmatu mājās bija mums visiem. Iestājos lietišķajos, keramiķos, nomācījos, bet tad sapratu, ka ir "jāatvēzējas" uz grafiķiem. Kad iestājos Mākslas akadēmijas grafiķos, sapratu, ka esmu dzīvē tur, kur man jābūt, mākslas izglītībā jutos kā zivs ūdenī," pastāsta Inese.
Pēc otrā kursa viņa saņēmusi stipendiju doties uz Minhenes Mākslas akadēmiju – vācu valodā gan zinājusi tikai dažus teikumus. Taču trīs mēnešu laikā iemācījusies. Droši vien arī tas šūpulī ielikts, jo viena no vecmāmiņām pēc tautības ir vāciete. Minhenes akadēmijā 2003. gadā satikusi savā dzīvē nozīmīgu profesoru Andreasu fon Vaicekeru, ar kuru labi sapratušies, viņš sagādājis Inesei vēl vienu stipendiju un pierunājis Vācijā palikt uz vēl vienu semestri.
Inese mācījusies divās augstskolās paralēli. Tad atgriezusies Latvijā, ieguvusi šeit bakalaura grādu. Tad, pilnu darba dienu strādājot reklāmas aģentūrā, ieguvusi arī maģistra grādu. "Studējot un strādājot nebija ne brīvdienu, ne atvaļinājumu, jutu – sāku lēnām izdzist. Visa kā bija par daudz. Tad mans profesors uzaicināja ciemos – viņš esot atradis plānu, kā man vairs nebraukt no Vācijas projām. Viņš sagatavoja mani par savu asistenti, izveidojot karjeras plānu. Tas bija pagodinoši. Latvijā tajā laikā atvērta mākslas tirgus nebija, jaunam māksliniekam arī vajadzēja ēst un īri maksāt, un bija vēl citur jāstrādā, ja nav bagātu vecāku," atzīst Inese. Tā viņa 2006. gadā pārcēlusies uz dzīvi Vācijā.
Sava paradīze
Kalna Klabi netālu no Cēsīm Ineses ģimenes īpašumā ir jau 22 gadus, saimniecību viņi iegādājušies visai nolaistā stāvoklī, bet palēnām tā nu tiek atjaunota. Šajā mājā savulaik pat filmēta kāda no latviešu melnbaltajām filmām! Pat apkārtnes kokus, tiesa, krietni izaugušus, tajā var atpazīt. "Vajadzēja ieguldīt ļoti daudz darba, lai to visu savestu kārtībā paradīzes stāvoklī, un, jā, mēs to uzskatām par savu paradīzi," pasmaida Inese.
Šī vieta ar vecu purvu tuvumā esot tik veca, ka tai vairs neviens nezina vārdu. Inese nolēmusi izburties cauri arhīva dokumentiem un atrast aizmirsto vārdu. Ja neatradīsies, dos jaunu.
Māju Inese iegādājusies kopā ar mammu, bet šeit uzturas arī Ineses žiperīgā omīte – savā 91 gada vecumā žiperīgākā visā ģimenē, kā saka Inese. "Mēs esam rīdzinieces – mans tēvs jau ir miris, šeit bijām vasarnieki. Tā ir joprojām – mana mammiņa joprojām strādā, viņa ir ārste un šeit kopā ar omīti ierodas nedēļas nogalēs. Mēs ar vīru un bērniem iekārtojāmies otrajā ēkā, kas ir kūts, piedarbs un stallis. Tagad ēka jāpārbūvē ziemas standartam, un vīrs pašlaik tur strādā, viņš pats visu būvē," stāsta mājas saimniece.
Latvijā Inese, vīrs mākslinieks Felikss Vegners un viņu trīs meitas atgriezušies pagājušā gada maijā. Inese: "Man nebija jāpieņem lēmums atgriezties, jo nebija pieņemts lēmums svešumā palikt. Tikai kādu laiku pabūt, vien nebija noteikts rāmis – tikai sajūta, ka Vācijā pavadīšu kādus septiņus gadus. Septiņu gadu vietā gan sanāca vairāk. Vasaras šeit bieži pavadījām, mans vīrs ir vācietis, un viņam šeit ir paticis kopš paša sākuma. Vīrs ļoti ātri iemācījās latviešu valodu – vēl Minhenē, pirms bērni piedzima, uzreiz kā iepazināmies. Mūsu bērni ir divvalodīgi. Soli pa solim zinājām, ka kaut kad pārvāksimies."
Arī izglītības sistēma Vācijā likusi nosvērties par labu tomēr Latvijas skolu videi bērniem no radošu cilvēku ģimenes. Inese pasmaida: '"Sistēma tomēr nav mūsu stiprā puse, Vācijā tā ir ļoti jaudīga. Bija laiks, kad abi ar vīru emocionāli mocījāmies, jutāmies, ka ir nebrīve, par maz perspektīvas. Neredzējām attīstības iespējas. Arī Felikss labāk jūtas šeit nekā tur."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.