Hobijs izvērsies par biznesu
Satiekoties Liepājā, Kungu ielas galā, kur atrodas Aivja Sveiļa auto darbnīca, viņš atzīst, ka sameklēt atbilstošas telpas nav bijis viegli – pieprasījums ir liels, un uzņēmējdarbība pilsētā attīstās. Darbnīcas telpas ir svaigi izremontētas un vienā no tām stāv nesen krāsots BMW. Tā ir Aivja personiskā autmašīna, 1980. gada izlaidums. "Visvairāk man patīk strādāt ar vecajām autmašīnām – sāku kā hobiju, tagad tas izvērtās par biznesu," paskaidro Aivis. Otrajā telpā meistars restaurē 1974. gada BMW draugu paziņām – gandrīz jau pabeigts. Vēl rindā gaida draugu motocikls un Audi – kāda kolekcionāra 1939. gada auto, kas "lēnā garā tiek restaurēts." Aivja Sveiļa Facebook profilā Perfection.86. lasāms un bildēs apskatāms arī, ka aizvadītajā maijā garajās brīvdienās viņš sakopis vēl citu mazu skaistuli - VW Golf mk1 kabrioletu - arku uzlikas un aizmugurējais buferis tika pārkrāsots, visa pārējā automašīna nopulēta.
Aivis ir "oriģinālais liepājnieks," kā pats saka. Šai pusē uzaudzis, pabeidzis Grobiņas vidusskolu, bet nevienu profesiju nav apguvis: "Dzīvoju pie omammas un situācija nebija tāda, ka varētu atļauties iet kaut kur mācīties tālāk. Visu, ko tagad protu, esmu iemācījies pats. Man ir tā, ka jebkuram darbam vajag divas nedēļas un tad es to varu apgūt. Daudz darbus esmu tā apguvis, arī celtniecībā sāku strādāt no nulles. Esmu tehnisks cilvēks," pasmaida Aivis. Bet ar mašīnām viņš sācis aizrauties, strādājot Īrijā.
Taujāts par aizbraukšanas iemesliem, viņš turpina savu stāstu. Tas bija 2008. gads, kad celtniecībā sākās krīze. "Ar ģimeni dzīvojām Rīgā, īrējām dzīvokli un sākām just – darbā vienreiz nesamaksā, otrreiz. Komunālos maksājumus jau nevar atlikt. Mans labākais draugs, kuram bija paziņa Īrijā, bilda, ka ir iespēja dabūt darbu tur. Domāju – kāpēc ne? Tāpat nav ko zaudēt," stāsta Aivis. Vispirms viņš viens pats aizbraucis uz Īriju iepazīt situāciju. Tā laika ekonomiskā krīze skāra arī Aivja pirmo darba vietu Īrijā – automazgātuvi, kur viņš bija sācis strādāt. Tika atlaisti darbnieki un Aivis devies uz Ašbornu – pilsētiņu piecu klometru attālumā no Dublinas. Tur dzīvojuši paziņas, kuri strādājuši kā metinātāji. Aivis tādu darbu nekad nebija darījis: "Man piedāvāja pamēģināt. Man sanāca. Tajā uzņēmumā par metinātāju nostrādāju sešus gadus. Dažādiem pasaulē populāriem zīmoliem kā, piemēram, Coca-Cola, izgatavojām reklāmas stendus."
Arī Aivja ģimene – sieva Velta ar tolaik pirmo dēlu, kam vēl nebija apritējuši pilni divi gadiņi, pārcēlusies uz Īriju. Par šo valsti viņš saka: "Nevaru teikt neviena slikta vārda! Normāli, labi dzīvojām. Ašborna pat neskaitās pilsēta, tas ir tāds miests, taču tajā dzīvo aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Īrijā ir daudz tādu pilsētu, kur agrāk bijušas dažas mājas, bet pašlaik tās izaugušas milzīgas. Tur notiek intensīva apbūve, jo ir reāla dzīvesvietu trūkuma krīze."
Ātrums un jauda
Pēc darba brīvajā laikā un tāda bijis gana – Aivis strādājis piecas dienas nedēļā no plkst. 9 rītā līdz 17 vakarā – viņš pievērsies auto lietām. "Pirku un taisīju BMW. Patīk man tādas lietas. Patiesībā Īrijā vecas mašīnas nav dārgas, maksā pāris simtus eiro. Mašīnām nav tādas īpašas vērtības, tas ir tikai pārvietošanās līdzeklis. Vecā nokalpo, pērk jaunu," stāsta Aivis. Taujāts, kāpēc viņa kaislība ir tieši BMW, jaunais vīrietis ilgi meklē īsto atildi: "Vienmēr šī marka ir patikusi. To labi pārzinu. Pats braukāju arī ar citām mašīnām, lai paprovētu, kā ir – kā jau auto entuziasts. Ja godīgi, man ir bijušas laikam visu marku un modeļu automašīnas. Katrai mašīnai ir savas priekšrocības un trūkumi. Bet stereotips par agresīvajiem BMW vadītājiem ir pārspīlēts. Man patīk ātras, jaudīgas mašīnas." Smejam, ka Aivim ar viņa tetovējumiem Opel markas auto gan nepiestāvētu... Viņš vairāk ir sportisko izaicinājumu cienītājs. "Īrijā daudz nodarbojos ar vecajām japāņu automašīnām. Latvijā tādas nav pieejamas. Patīk viss, kas ir ātrs un tehniski interesants," rezumē Aivis. Viens no pirmajiem bijis BMW E36, tādi tika ražoti no 1991. līdz 1995. gadam – tie visvairāk piesaistījuši Aivja uzmanību. Šādus auto pircis, sataisījis, pārdevis, atkal pircis citu – lai visu laiku būtu, ko darīt. "Man nepatīk sēdēt mājās vai gulēt, nedarīt neko. Man vajag darīt," atzīst Aivis.
Īrijā Sveiļu ģimenē piedzima otrais dēls Marians. Piecu gadu vecumā skolā sāka iet vecākais dēls Adrians. Abi bērni ir Latvijas pilsoņi. "Sākumā mums nebija domas par atgriešanos Latvijā. Īrijā – tur cilvēki dzīvo mierīgi, neiespringstot. Katrs dzīvo savu dzīvi. Mūs tāda situācija apmierināja. Domājām – varbūt nopirksim savu māju, lai gan to cenas tur ir ārkārtīgi augstas. Pirms trim, četriem gadiem sākām domāt – varbūt vajadzētu atgriezties," stāsta Aivis, viņš turpina: "Sākumā nē, bet vēlāk mēs regulāri braukājām uz Latviju. Daudzi no tiem, kas atradās prom, teica – ai, Latvijā viss ir tik slikti... Bet mēs ar sievu neesam negatīvi cilvēki, dzīvi uztveram vairāk pozitīvi. Kad pirms sešiem gadiem Īrijā izveidoju savu auto servisa uzņēmumu, varējām atļauties uz Latviju atbraukt biežāk, arī divreiz gadā." Aivis Sveilis teic – Īrijā atvērt savu uzņēmumu ir viegli. Viņš klientiem piedāvājis auto krāsošasnas, remonta un restaurācijas pakalpojumus. Tiesa, gan auto garāža, gan dzīvesvieta bija īrēta, tas Aivim nozīmēja: nekas nav savs.
Dēls piekrita
Liepājā Sveiļu ģimene pirms dažiem gadiem iegādājās dzīvokli – tikai divus kvartālus tālāk no Aivja tagadējās darba vietas. Finansiāli tāda iespēja bijusi un domājuši – lai ir kaut kas savs, un Liepājas dzīvokli var arī izīrēt. Taču tā sakrita, ka ap to laiku viņiem Īrijā dzīvesvietu uzteica ilggadējais izīrētājs - mājā, kur bija mituši deviņus gadus. Saimnieks bija nolēmis dzīvokli pārdot un Sveiļi sapratuši: varbūt ir pienācis laiks? "Tur mēs meklējām dzīvokli un nevarējām citu vietā atrast. Negribējām dzīvot tā, kā daudzi latvieši – vairākas ģimenes vienā mājā. Tas nav īsti pareizi. Un nodomājām, ka tiešām ir pienācis laiks, jo Latvijā ir pašiem savs dzīvoklis," stāsta Aivis.
2018. gada rudenī Velta ar abiem dēliem atgriezās Latvijā. Vecākais dēls Adrians sāka te iet skolā, bet jaunākais Marians – bērnu dārzā. Aivis jau pēdējos divus gadus ievāca informāciju par sava biznesa atvēršanas iespējām Latvijā. "Protams, risks ir liels, atgriezties un sākt visu no nulles," atzīst Aivis, viņš piebilst: "Protams, arī vecākajam dēlam vaicājām, ko viņš domā par atgriešanos. Taču viņam te patīk, jo te esot lielāka brīvība, lielāks plašums. Un jūra. Dēls, kuram tobrīd bija 13 gadi, piekrita atgriezties."
Adrians un Marians Latvijā iedzīvojušies labi, lai gan pirms atgriešanās latviski nerunāja. Savukārt Aivis uzzinājis internetā par iespēju ar savu biznesa ideju piedalīties atbalsta granta konkursā uzņēmējdarbības uzsākšanai Latvijā. Kurzemes plānošanas reģions atbalstīja Aivja projektu un viņš ieguva visu vienam projektam pieejamo atbalsta summu – 10 000 eiro. Aivis uzsver: "Tas bija ļoti patīkami, ka zini – tev kāds arī Latvijā palīdz, lai ir vieglāk uzsākt biznesu no nulles."
Sveiļu ģimenē abiem dēliem ir vaicāts: varbūt gribētu atgriezties Īrijā? Kategoriski – nē, tāda bijusi atbilde. Aivis turpina: "Mums pašiem arī te patīk labāk. Te esam mājās. Tur – vari darīt vienalga, ko, vienalga, cik ilgi, nekad nebūsi savējais. It kā to neviens neizrāda, jo īri ir draudzīgi. Arī Covid-19 ārkārtas situācijas laikā Īrijā gāja traki, draugi jau zvanīja, stāstīja. Mēs te dzīvojām mierīgi. Protams, sākumā bija jocīga, stresaina sajūta, bet darbs šeit man bija. Jūtos kā ar dzīvi apmierināts cilvēks. Manuprāt, nav nozīmes visu pasauli vainot, ja kaut kas neiet. Tas, skatos, Latvijā ir ļoti populāri – vainot Saeimu, visus noniecināt un pašam sēdēt mājās. Tā lietas nenotiek. Pašam ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad maksās pabalstus vai lielās algas. Man nepatīk, ka cilvēki tā dara, jo nav viss tik slikti. Vienmēr var atrast iespēju kaut ko darīt. Protams, ja dara. Mēs ar sievu uzskatām, ka pašam viss jādara. Nav nevienam nekas jāprasa."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.