Citāts no publikācijas ..."Esmu pārliecinājies, ka [Uldis] Pīlēna kungs nesaprot, kā darbojas Saeima, kā darbojas valdība, kā darbojas mūsu valsts pārvalde. Viņam ir iedoma, ka uzņēmums un valsts ir kaut kas līdzīgs. Bet tās ir divas būtiski atšķirīgas lietas. Uzņēmums ir izveidots, lai gūtu peļņu īpašniekiem. Valsts ir izveidota, lai gādātu drošību un pakalpojumus iedzīvotājiem. Uzņēmuma mērķis ir pelnīt naudu. Valsts mērķis nav pelnīt naudu. Valsts mērķis ir gādāt apstākļus, lai cilvēki varētu labi dzīvot savu dzīvi," intervijā "Ir" izteicies politiķis (Krišjānis Kariņš-AA).
“Uzņēmuma mērķis ir pelnīt naudu. Valsts mērķis nav pelnīt naudu.”
No kurienes rodas nauda valsts budžetā? No juridiskām un fiziskām personām, jeb vienkāršāk – no uzņēmumiem un cilvēkiem.
No kurienes rodas nauda uzņēmumiem un cilvēkiem? No to saimnieciskās darbības un konkurētspējas iekšējā tirgū, importa un eksporta sfērās.
Kas nodrošina saimnieciskās darbības vidi, to konkurētspēju iekšējā tirgū, importa un eksporta sfērās? Tā ir valsts pārvalde.
Secinājums – valsts mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmumi un cilvēki var pelnīt naudu un viņiem būtu pieņemami un viegli ar uzviju pildīt budžetu. TĀTAD VALSTS UZDEVUMS IR PELNĪT NAUDU.
“Uzņēmums ir izveidots, lai gūtu peļņu īpašniekiem. Valsts ir izveidota, lai gādātu drošību un pakalpojumus iedzīvotājiem.”
Kas ir valsts īpašnieki un kas ir iedzīvotāji valsts skatījumā? Vai valsts pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, kas nav pilsoņi, ir valsts īpašnieki, jeb ir kāds cits “valsts īpašnieks”?
Tātad – varbūt Kariņam ir ilgstoša problēma definēt, kas ir VALSTS ĪPAŠNIEKI? Varbūt, viņam ir izdevīgi neatzīt, ka valsts iedzīvotāji ir valsts īpašnieki, tādā veidā neuzņemoties skaidru, ekonomiski izmērāmu atbildību par savas saimniekošanas rezultātiem. Pie tam, varbūt viņa izpratnē, valsts saimniecības ekonomiskajiem rezultātiem nav nozīmes, jo “valsts jau nav uzņēmums”?
Ja tā tas ir, tad kļūst saprotama viņa koncepcija par to, ka “valsts mērķis ir nodrošināt drošību un pakalpojumus”.
No šīs pieejas izriet, ka valsts valdība pietiekami pilda savus uzdevumus, ja iedzīvotājiem ir nodrošināti nenoteiktas kvalitātes “drošība un pakalpojumi”.
Vai tādā gadījumā Kariņa izpratnē, tādās valstīs kā, piemēram Ziemeļkorejā, arī ir nodrošināta “drošība” un “pakalpojumi”? Valstij taču neviens neuzbrūk, kā arī maize, ūdens un kaut kāda pajume iedzīvotājiem ir. Arī Krievijā tiek nodrošināti “drošība un pakalpojumi”, jo valsts dodas uz citu valsti iekarošanas karā ar lozungu par aizstāvību un valsts iedzīvotājiem joprojām maksā algas valsts valūtā, kura strauji nedevalvējas.
Vai mums ar šo “drošība un pakalpojumi” tēzi tiek piedāvāta līdzīga, bīstama un maldinoša valsts vadības kvalitātes un atbildības koncepcija, kas pieļauj jebkuras kvalitātes rezultātus pēc valdības vadītāja paša ieskatiem un kritērijiem?
Mēģināsim atklāt, ko slēpj vai nesaprot “drošība un pakalpojumi” autors.
Saimniekojot ar šādu pieeju, politiķiem nav jākļūst ekonomiski atbildīgiem, jo “valsts taču nav uzņēmums, kurš pelna naudu īpašniekiem”. Paliek ēnā, vai pat tiek izslēgts no darbības rezuktātu vērtējuma ekonomisko rezultātu faktors un kļust par normu tas, ka valsts budžetu ir pieļaujami izsaimniekot, nedomājot par plašā nozīmē ekonomiski lietderīgu atdevi.
Tādēļ atgriezīsimies pie tā, kāpēc Kariņam iespējami ir problēmas saprast, ka valsts var gūt peļņu tās īpašniekiem , līdzīgi kā uzņēmums.
Ja Kariņš neatradīs labākas valsts īpašnieku kandidatūras – piemēram – ārvalstu investoru vai politisku kuratoru personās, varbūt viņš tomēr piekritīs, ka VALSTS IEDZĪVOTĀJI IR VALSTS ĪPAŠNIEKI?
Ja tā tas ir, tad vai nav tikai normāli, ka valsts pelnītu labumus tās īpašniekiem, kas būtu mērāmi ekonomiski?
Vienīgā atšķirība valsts peļņai no uzņēmuma peļņas ir tāda, ka tā izpaužas saliktā veidā, ne tik vienkārši kā nauda bankas kontā pēc iepriekšējā gada peļņas sadales.
Valsts gūtā peļņa saviem īpašniekiem, mūsuprāt, tiešā veidā izpaužas makroekonomiski vērtējamos valsts finanšu līdzekļu izlietojuma rezultātos.
Lai kā politiķi vēlētos izvairīties no tāda skatījuma, viņi neizbēgami ar to saskaras un rēķinās, bet cenšas to neakcentēt, lai neizglītotu sabiedrību par tāda veida vērtējuma iespējām.
Pašlaik Latvijas makroekonomiskie rezultāti, mūsuprāt spilgti atspoguļo šo nekonkrēto un maldinošo “drošība un pakalpojumi” pieeju, kad valdība ilglaicīgi ir izvairījusies vērtēt valsts darbību kvalitatīvi ekonomiskā griezumā.
Līdzīgā veidā saimniekojot jebkurā uzņēmumā, tas ir tiešākais ceļš bankrota virzienā. Ja kādam ir grūtības to saprast, viņš cenšas izglītoties ekonomikā, savukārt uzņēmuma īpašnieku uzdevums ir nepieļaut tādu uzņēmuma vadību, kas to nesaprot.