Nebeidzamie konflikti starp Izraēlu un palestīniešiem – kādas ir to saknes un kopējā situācija plašākā skatījumā, raugoties no jūsu skatu punkta?
Lai saprastu notiekošo, ir nepieciešams neliels ieskats Izraēlas valsts tapšanas vēsturē. Izraēlas mūsdienu valstiskuma idejas tēvs ir Vīnē strādājušais žurnālists Teodors Hercls, kurš 1896. gadā izdeva grāmatu ar nosaukumu Ebreju valsts, kurā skaidri definēja cionisma idejas un pamatoja, kādēļ ebrejiem nepieciešama sava valsts. Pats Hercls Izraēlas valsts dibināšanu nesagaidīja, taču viņš nodibināja cionistu kustību, aizsāka ebreju atgriešanos Palestīnā, ielika pamatus diplomātiskā atbalsta meklējumiem Izraēlas valstij u. c. un šo iemeslu dēļ ir atzīts par mūsu valsts idejisko tēvu, viņa vārds ir iekļauts Izraēlas Neatkarības deklarācijā.
Praksē Izraēlas valsts izveides iecere saskārās ar dažādiem šķēršļiem vairāk nekā pusgadsimtu, tostarp tika piedzīvots holokausts, kā laikā tika iznīcināti seši miljoni ebreju. Kad 1948. gada 14. maijā publiskoja mūsu Neatkarības deklarāciju, jau nākamajā dienā sekoja apvienoto arābu valstu spēku uzbrukums. Ap 600 tūkstošiem tobrīd šajās zemēs dzīvojošo ebreju nācās cīnīties ar septiņām armijām – Ēģiptes, Sīrijas, Transjordānijas, Irākas un vēl citām. Mēs uzvarējām šajā karā, nosargājām savu neatkarību un uzvarējām vēl vairākos citos karos. Tie visi bija aizsardzības kari, mēs bijām spiesti atvairīt naidīgu kaimiņu, kuri neatzina un daudzos gadījumos joprojām neatzīst Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu, uzbrukumus. 1967. gada Sešu dienu kara rezultātā Izraēlas valstī tika iekļautas vairākas palestīniešu apdzīvotās teritorijas, palielinājās arābu daļa mūsu valsts iedzīvotāju vidū, taču vēlreiz atkārtošu – ne mēs sākām šo karu.
Bet, ja raugās plašāk, tad visa Izraēlas valsts vēsture liecina par nemitīgu gatavību aizsardzībai, dzīvi naidīgu kaimiņu ielenkumā, teroristu uzbrukumiem. Diplomātiskās attiecības mums pastāv tikai ar dažām arābu valstīm. Piemēram, ar Ēģipti tās tika iedibinātas 1979. gadā pēc miera līguma parakstīšanas, ar Jordāniju 1994. gadā. Ar vēl četrām arābu valstīm, tajā skaitā Apvienotajiem Arābu Emirātiem, diplomātiskās attiecības tika iedibinātas pagājušajā gadā. Mēs nevaram, neviens nevar, tajā skaitā Latvija, izveidot un uzturēt diplomātiskās attiecības ar valstīm, kuras neatzīst jūsu tiesības uz pastāvēšanu, ir deklarējušas, ka par savu mērķi uzskata jūsu valsts iznīcināšanu.
Tādēļ Izraēlā, piemēram, ir pieņemts īpašs Golānas augstieņu likums, kas nosaka, ka šī teritorija ir neatņemama Izraēlas sastāvdaļa. Mēs nevaram pieļaut, ka mūsu iedzīvotāju drošībai ārkārtīgi nozīmīga teritorija, no kuras iespējams apdraudēt ievērojamu daļu Izraēlas, atrodas tādas valsts kontrolē, ar kuru mums jebkurā brīdī ir iespējams jauns konflikts. Un Bašāra Asada režīma iekšpolitiskas problēmas Sīrijā draudus nemazina, tikai palielina. Dažus gadus iepriekš Asada režīmu gandrīz gāza teroristu grupējums Daesh, varu viņam izdevās saglabāt, tajā skaitā pateicoties arī Izraēlai naidīgo Irānas, Libānas grupējuma Hezballah atbalstam. Ja kāds no šiem spēkiem iegūtu kontroli pār Golānas augstienēm, Izraēlai tā būtu katastrofa.
Ja runājam par attiecībām ar palestīniešiem, tad pirmām kārtām jau par miera noslēgšanu mēs cenšamies runāt vēl kopš 90. gadu sākuma, kopš tā saucamā Oslo miera procesa. Tas, ko vēlas Izraēlas valsts, ir miera noslēgšana, ievērojot mūsu drošības intereses. Mēs nevēlamies karot, mēs nevēlamies nevienu iekarot, mēs nevēlamies konfliktus un vardarbību, mēs nevēlamies, lai ietu bojā bērni un civiliedzīvotāji gan vienā, gan otrā pusē, mēs vēlamies mierīgu un drošu līdzāspastāvēšanu. Izraēla vairākkārt ir nākusi klajā ar iniciatīvām par to, kā izbeigt konfliktus, taču pretējā puse mūsu piedāvājumus konstanti noraida. Un tas attiecas tikai uz kustību Fath, kas atrodas pie varas Rietumkrastā. Ar Hamas, kas kontrolē Gazas joslu, runāt vispār nav iespējams, tā ir teroristiska organizācija, par kuras pastāvēšanas galveno mērķi ir pasludināta Izraēlas valsts iznīcināšana. Tas ir iekļauts viņu programmā, tam pakārtota visa Hamas un to atbalstošo valstu darbība.
Kādus jūs redzat šā konkrētā konflikta, kas šobrīd ir izvērties par lielāko pēdējos vismaz septiņos gados, cēloņus?
Tas ir vienots visu Izraēlas iedzīvotāju, politisko spēku viedoklis, ka notiekošais ir Hamas mērķtiecīgi gatavota un plānota, pret Izraēlas valsti vērsta teroristiska akcija ar mērķi nostiprināt šīs organizācijas pozīcijas Palestīnas valstī. Juridiskas nesaskaņas īpašumu jautājumos, kā arī tas, ka šogad ramadāns noslēdzās vienlaikus ar Izraēlā atzīmējamo Jeruzalemes dienu, ir tikai piemeklēti aizbildinājumi. Ja nebūtu šo aicinājumu uz vardarbību izvēršanai arābu vidū, tiktu atrasti kādi citi aizbildinājumi. Šajā gadījumā, piemēram, tiek ignorēts, ka Izraēlas policija izdarīja visu iespējamo, lai ebreju un arābu svētku gājieni nesaskartos, lai pasākumi notiktu dažādās vietās, lai līdz minimumam tiktu samazināta sadursmju iespējamība. Tā ka atsaukšanās uz ramadāna pēdējās dienas notikumiem kā argumentam Izraēlas masveidīgai apšaudīšanai ar raķetēm ir tikai formāls attaisnojums iepriekš plānotai akcijai, kuras iniciatore ir Hamas.
Palestīniešiem Gazas joslā ir visas iespējas veidot un attīstīt savu valsti pašiem pēc saviem ieskatiem. Viņu kontrolē atrodas visas pārvaldes struktūras, tur nav Izraēlas militāras klātbūtnes. Mums pret viņiem nav nekādu teritoriālu prasību, daudziem palestīniešiem bija iespējams ik dienu doties darbā uz Izraēlu līdz brīdim, kamēr nesākās teroristu uzbrukumi un netika slēgti robežpārejas punkti. Palestīniešu valsts attīstībai tiek piešķirts ievērojams finansējums no daudziem avotiem – ANO, ASV, Eiropas Savienības un, protams, no arābu valstīm. Tajā skaitā Gazas josla regulāri saņem līdzekļus, ar kuriem būtu vairāk nekā pietiekami iedzīvotāju labklājības uzlabošanai, veiksmīgas ekonomikas izveidošanai, skolu un slimnīcu atvēršanai un līdzīgiem mērķiem. Tomēr viss iepriekš minētais, ja arī tiek darīts, tad tikai nepieciešamā minimuma robežās. Ir skaidrs, ka vairākums šīs naudas tiek tērēts, lai bruņotos un izvērstu Izraēlai naidīgu propagandu arābu vidū. Hamas jau labu laiku vairs tikpat kā neizgatavo raķetes "virtuves apstākļos", uz Izraēlas pilsētām tiek raidītas rūpnieciski, galvenokārt Irānā, ražotas raķetes, kas Gazas joslā tiek nogādātas, izmantojot kontrabandas ceļus, tuneļus, dārgu loģistiku. Par naudu, par kuru varētu radīt jaunas darba vietas, būvēt skolas, slimnīcas, tiek pirktas raķetes.
Tieši šobrīd viss šis arsenāls tiek izmantots tāpēc, ka Palestīnā pēc vairāk nekā desmit gadiem beidzot ir paredzētas vēlēšanas un Hamas vēlas nostiprināt savas pozīcijas. Sākotnēji vēlēšanas bija paredzētas 20. aprīlī, taču Mahmūds Abāss, Fath līderis un palestīniešu prezidents, tās pārcēla uz vēlāku laiku. Tieši kad šīs vēlēšanas notiks, vēl nav zināms, taču tām vajadzētu notikt salīdzinoši drīzā laikā, un Hamas dara visu, lai panāktu sev iespējami labākas pozīcijas, it īpaši jau Rietumkrastā.
Kādi ir iespējamie risinājumi vismaz pamieram?
Iedomājieties, ka ir kāda organizācija, kas atsaucas uz izdomātiem argumentiem un sāk masveidā apšaudīt ar raķetēm Rīgu. Pirmais, ko šādā gadījumā vēlētos ikviens Latvijas iedzīvotājs, būtu darīt visu iespējamo, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai, pārtrauktu apšaudes. Uz Izraēlu ir izšauts vairāk par diviem tūkstošiem raķešu, ir bojāgājušie, tajā skaitā bērni, pusmiljons bērnu nevar apmeklēt skolas, simtiem tūkstoši cilvēku ir spiesti uzturēties bumbu patvertnēs. Lai cik efektīva būtu mūsu pretgaisa aizsardzības sistēma Dzelzs kupols, ir skaidrs, ka visas raķetes, kas apdraud mūsu pilsētas, pārtvert tā nespēj, un, ja mēs nerīkosimies, tas nebeigsies nekad. Mūsu bruņotie spēki tāpēc dod atbildes triecienus Hamas militārajai un cita veida infrastruktūrai, vēršas pret konkrētiem teroristu līderiem. Vienlaikus tas, ko mēs esam pateikuši, ir – līdzko tiks pārtraukta Izraēlas apšaude ar raķetēm, tā tiks pārtraukti arī atbildes triecieni.
Būtiski, ka raķetes, ar kurām tiek apšaudīta mūsu valsts, ir nevadāmas raķetes, par kurām nevienam nav skaidrs, kur tās nokritīs. Rezultātā tās nokrīt neapdzīvotās vietās, līdz trešdaļai raķešu nokrīt pašu palestīniešu teritorijās, bet visus upurus tiek mēģināts piedēvēt Izraēlai. Arī Izraēlas pilsētās par šo raķešu upuriem var kļūt jebkurš neatkarīgi no tā, vai viņš ir ebrejs vai arābs. Šie cilvēki apgalvo, ka cīnās par Jeruzalemes arābu interesēm un tajā pašā laikā apšauda viņus ar savām nevadāmajām raķetēm. Izraēlas bruņoto spēku atbildes triecieni tikmēr ir augsti precīzi, mērķēti tikai uz konkrētiem objektiem. Mēs nevēlamies nekādus upurus, nekādas apšaudes, mēs esam gatavi to visu pārtraukt, līdzko tiks pārtraukta mūsu pilsētu apšaudīšana.
Ja mēs runājam par risinājumiem, par mieru ilgtermiņā, tad, kā to panākt, mums nav atbildes. Mēs nevēlamies ievest palestīniešu teritorijās karaspēku, pārņemt tās savā kontrolē, taču nevaram arī panākt mieru, ja pretējā puse vai nu atsakās pieņemt jeb - kādas mūsu iniciatīvas, vai pat vispār atsakās runāt. Viss, ko mēs varam, ir vienpusējā kārtā rūpēties par savas valsts, savu pilsoņu drošību un cerēt, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad arī otra puse kļūs gatava reālām sarunām, piekritīs ņemt vērā ne tikai savas vēlmes, bet arī mūsu drošības intereses.
Iekšpolitiskā situācija Izraēlā, kad ilgstoši nav iespējams izveidot stabilu vairākuma valdību, liecina, ka ļoti ticamas ir kļuvušas jau piektās ārkārtas vēlēšanas divu gadu laikā. Vai šī situācija atstāj ietekmi uz konfliktu?
Izraēla kopš pašiem saviem pirmsākumiem ir viena no demokrātiskākajām valstīm pasaulē. Pie mums ir populārs teiciens, ka diviem ebrejiem ir trīs viedokļi par politiku, liels skaits dažādas ievirzes politisko partiju, pāri par 46 000 sabiedrisko organizāciju, un šādā daudzveidībā, protams, var gadīties, ka ilgāku laiku ir problemātiski izveidot stabilu valdību. Taču mūsu politiskā sistēma ir pietiekami stabila un pārbaudīta, lai mēs būtu droši, ka politiskās diskusijas un viedokļu dažādība neietekmēs valsts pārvaldei un drošībai kritiski svarīgu institūtu, tajā skaitā drošības iestāžu un bruņoto spēku, darbību. Cits būtisks faktors ir, ka mūsu sabiedrība vienmēr ir bijusi ļoti vienota jautājumos par valsts un iedzīvotāju drošību, atšķirības politiskajos uzskatos šādos gadījumos pārstāj spēlēt būtisku lomu. Vai pēdējo notikumu rezultātā notiks stabilas vairākuma valdības izveide es pateikt nevaru, taču ceru, ka jā.
Kā vērtējat starptautisko reakciju? Piemēram, ASV prezidenta Džo Baidena administrācija, manuprāt, ne tuvu nav tik labvēlīgi noskaņota pret Izraēlu kā viņa priekšteča Donalda Trampa administrācija.
Es nekādā gadījumā negribētu teikt, ka ASV gadījumā ir runa par tās vai citas administrācijas atbalstu vai atbalsta liegšanu Izraēlai. Sadarbības līmenis starp abām valstīm paliek nemainīgs, atšķiras vienīgi dažādu ASV prezidenta administrāciju viedokļi par to, kā risināmi tie vai citi jautājumi. Mums īpaši jūtīgs, protams, ir Irānas kodolprogrammas jautājums, par kuru ievērojami atšķiras iepriekšējā ASV prezidenta Trampa un Baidena administrāciju viedokļi. Irāna stāv aiz lielas daļas pret Izraēlu vērstu naidīgu akciju, tā ir viena no valstīm, kas neatzīst mūsu tiesības uz pastāvēšanu, un mēs pašsaprotami nevēlamies pieļaut, lai šādas valsts rokās pārskatāmā nākotnē nonāktu kodolieroči.
Kā ar apvienotās Eiropas nostāju? ES dalībvalstu pozīcijas šā konflikta laikā ir ļoti dažādas – sākot no Austrijas, kur tika pacelti Izraēlas karogi tās atbalstam, līdz Zviedrijai, kur valda viedoklis, ka taisnība meklējama palestīniešu pusē?
Es domāju, ka visās Eiropas valstīs labi saprot, ka šajā gadījumā runa ir par teroristiem, par teroristiskas organizācijas uzbrukumu Izraēlas valstij, vienīgi dažos gadījumos par to tiek mēģināts runāt klusākos toņos kādu savu, galvenokārt jau iekšpolitisku, apsvērumu dēļ. Rezultātā oficiālā nostāja ir samērā nenoteikta, un mēs, protams, būtu pateicīgi par lielāku konkrētību. Un par vismaz neitrālu nostāju atsevišķu valstu gadījumos.
Vai jūs jūtat atbalstu no Latvijas puses?
Ir daudzi Latvijas politiķi, kas pauduši savu atbalstu Izraēlai šā konflikta laikā, tā ka, jā, atbalstu mēs jūtam. Protams, izpratni par situāciju vienmēr var vēlēties lielāku un vairāk, taču mēs esam nenoliedzami pateicīgi visiem, kas mūs saprot un atbalsta.
Lai nebūtu jārunā tikai par nopietniem un neiepriecinošiem jautājumiem – Izraēlā rit ļoti veiksmīga vakcinēšanās pret Covid-19 kampaņa. Kad, jūsuprāt, situācija atkal ļaus ceļotājiem no Latvijas apmeklēt Izraēlu?
Vakcinēšanās kampaņu mēs sākām plānot uzreiz, līdzko kļuva saprotami pandēmijas apmēri. Valdība nekavējoties darīja visu iespējamo, lai laikus nodrošinātos ar nepieciešamajām vakcīnām, un šobrīd ir pilnībā vakcinēti vairāk par pusi valsts iedzīvotāju, būtībā ir iegūta kolektīvā imunitāte. Tas ļāvis atcelt daudzus ierobežojumus un sākt valsts atvēršanu, tajā skaitā ārvalstu viesiem. Šobrīd situāciju, protams, ietekmē drošības apsvērumi, tomēr Izraēlu ir iespējams apmeklēt, pagaidām gan tikai būtisku iemeslu dēļ vai viesojoties pie radiniekiem pilnībā vakcinētiem vai Covid-19 izslimojušiem Latvijas iedzīvotājiem. Nešaubos, ka jau pavisam drīz būs iespējami arī tūrisma braucieni!