Dienvidkurzemes novads pēc administratīvi teritoriālās reformas (ATR) ir viens no lielākajiem valstī teritorijas ziņā (3591 km²) – tajā apvienojās astoņi novadi: Aizputes, Grobiņas, Priekules, Nīcas, Durbes, Pāvilostas, Vaiņodes un Rucavas. Arī izglītības iestāžu skaits tajā ir ievērojams – 43. Kopš jaunā novada izveides slēgta tikai viena skola – Sikšņu pamatskola Dunikas pagastā, kurā pēdējā mācību gadā bija 35 skolēni. Tuvākajā laikā pašvaldība negrasās likvidēt nevienu mācību iestādi, taču neizslēdz iespēju par statusa maiņu mazajām vidusskolām, kurām kvantitatīvie rādītāji ir nepietiekami.
Izstrādāta stratēģija
Jau līdz ATR pašvaldības, kas tagad ir Dienvidkurzemes novadā, optimizēja savu skolu tīklu. Piemēram, 2019. gadā Grobiņas novadā sešas skolas – Bārtas pamatskola, Grobiņas un Grobiņas pagasta sākumskola, Kapsēdes un Gaviezes pamatskola – tika apvienotas zem Zentas Mauriņas Grobiņas ģimnāzijas (tagad vidusskolas) jumta. No visām nosauktajām izglītības īstenošanas vietām ārpus Grobiņas palikusi tikai Kapsēde. Savukārt Durbes novadā no skolu kartes pazuda Vecpils, Rāvas un Dunalkas pamatskola. Šīm mācību iestādēm var pievienot vēl citas, kas savulaik atradās bijušajā Liepājas rajonā, skaidro Dienvidkurzemes novada izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Kampare. Viena no sarkanajām līnijām, kas liek lemt par skolas vai filiāles likvidāciju, ir nespēja nokomplektēt 1. klasi. «Ideālais variants nelielā skolā ir desmit bērnu klasē, bet arī septiņi, astoņi vai deviņi ir pietiekami. Šogad visās mūsu skolās ir 1. klases, par ko ir prieks,» norāda G. Kampare un piebilst, ka pašvaldības pārziņā ir sešas vidusskolas, 12 pamatskolas, 14 pirmsskolas, septiņas mākslas un mūzikas skolas, divi skolēnu interešu centri un Dienvidkurzemes Sporta skola.
Pērn tika iesākta un šogad pabeigta novada izglītības stratēģija. Vecāku aptauja, kas tika veikta tās ietvaros, liecina, ka 87% ir apmierināti ar pašreizējo skolu tīklu. Taču, visticamāk, pārmaiņas tajā notiks. "Mums ir trīs pirmsskolas iestādes, kurās audzēkņu skaits nepārsniedz 40. Līdz šim tās esam saglabājuši, rūpējoties par to, lai pirmsskolas izglītība būtu pieejama tuvāk bērnu mājām. Dārziņa grupas nelikvidēsim, taču vērtēsim, kur tās izvietot un vai nebūtu optimizējams strādājošo skaits tajās," teic G. Kampare.
Divas mazas vidusskolas
Nav izslēgts, ka reorganizācija skars arī vidusskolas, – patlaban mazākās no tām ir Priekules un Vaiņodes, kuras ir salīdzinoši tuvu viena otrai (18 km) un kurās 10.–12. klasēs mācās attiecīgi 23 un 31 skolēns. Pārējās vidusskolas izpilda IZM rosinātos kritērijus, kas paredz, ka ārpus administratīvajiem centriem jābūt vismaz 40 skolēniem: Nīcas vidusskolā šajā posmā ir 47, Grobiņas (tur noteikumi paredz 60 skolēnu) – 109, Aizputes – 78. Aizputē ir arī Dienvidkurzemes 2. vidusskola, kura 10.–12. klašu posmā piedāvā tālmācības programmu un 7.–9. klašu posmā – klātienes mācības (tās tiek realizētas vakaros Aizputes vidusskolas telpās). Skolā kopumā mācās 171 audzēknis (36 pamata izglītībā) no ļoti plašas apkaimes, arī ārzemēm, tāpēc tai noteikti arī turpmāk būs vieta novada izglītības iestāžu kartē. Tiesa, centralizēto pārbaudījumu rezultāti tajā ir zemāki nekā citās vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kas velk uz leju kopējos novada sasniegumus.
"Jāvērtē ļoti rūpīgi, ko slēgt, ko ne. Aizverot vienu vidusskolu, tas automātiski nenozīmē, ka skolēni dosies uz tuvāko. Var jau teorētiski pieņemt, ka tā būs, taču prakse liecina par ko citu. Ko mēs tādā gadījumā iegūstam? Neko!" ir pārliecināta G. Kampare. Lūk, piemērs, šogad blakus novadā Nīkrāces pamatskolā neatvēra 1. klasi, jo nebija pietiekams skaits, un vecāki izvēlējās saviem bērniem Kalvenes pamatskolu vai Vaiņodes vidusskolu, nevis sava novada Skrundas vidusskolu, piebilst Kalvenes pamatskolas direktore Skaidrīte Segliņa.
Divas speciālās skolas
Attālumi starp izglītības iestādēm ir saprātīgi, tās nav tuvu cita citai, izņemot Aizputes vidusskolu un Aizputes pagasta pamatskolu, kuras šķir vien trīs kilometri. Skaitliskajā ziņā vislielākā ir Grobiņas vidusskola ar gandrīz 1000 skolēniem, un tas jau ir gandrīz maksimums, ko skola var uzņemt. Protams, piepildītāka varētu būt Kapsēde (6 km no Grobiņas), kurā šobrīd ir vairāk nekā simt bērnu, spriež G. Kampare. Vairākās citās skolās šis skaitlis ir pat mazāks, taču ne tik kritisks, lai būtu jautājums par to tālāko pastāvēšanu. Tā notika ar Sikšņu pamatskolu, kur jau vairākus gadus pēc kārtas skolēnu skaits bija starp 30 un 40, bija apvienotās klases, un arī demogrāfiskie rādītāji neliecināja, ka tie varētu kāpt uz augšu. Tagad Dunikas pagasta bērni mācās Nīcas vai Rucavas skolās, bet mazāko bērnu dārziņa grupa joprojām darbojas Sikšņos – ēkā, kurā atrodas arī pagasta pārvalde un saieta nams. Arī Rucavas pamatskolā vienubrīd bija satraukums, jo bērnu skaits noslīdēja zem 70. Tagad, pateicoties Dunikas pagasta bērnu un arī jaunu ģimeņu ienākšanai Rucavā, situācija ir uzlabojusies. Savu artavu devusi arī nesen atvērtā speciālās izglītības programma.
Runājot par speciālajām skolām, G. Kampare teic, ka novadā ir saglabātas divas – Padures un Mežupes, ko nozares ministrija neuzskata par labāko risinājumu, iesakot atstāt vienu no tām. Pašvaldība gan ir apņēmības pilna paturēt abas skolas, kurās mācās bērni ar smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem. Tās atrodas katra savā novada galā, nosedzot četras no bijušajām pašvaldību teritorijām, katrā ir līdzīgs skolēnu skaits (Padurē ir 54, Mežupē – 67), labs pedagogu sastāvs, infrastruktūra un programmas, tostarp profesionālās ievirzes (piemēram, pavāra palīgs, būvstrādnieks), kuras piedāvā apgūt pēc pamatizglītības pabeigšanas.
Maza skola vēsturiskā ēkā
Liela daļa novada skolu ir izvietotas vēsturiskās ēkās. Arī Kalvenes pamatskola, kas dibināta 1922. gadā, darbojas bijušajā grāfa Keizerlinga medību pilī un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kas uzliek savu atbildību uz novada un skolas vadības pleciem. "Kad gribējām pārkrāsot fasādi, to drīkstēja tikai rozā vai dzeltenu, bet jumtam bija jābūt brūnam. Arī logiem bija jābūt ar koka rāmjiem, tāpēc jau pasūtītos plastmasa nācās atsaukt. Nedrīkst arī bez saskaņošanas ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi izjaukt kādu krāsni vai sienu. Taču ir savs pluss šādām ēkām, to dod vēstures klātbūtne, estētika un vide," saka S. Segliņa.
Skolēnu skaits skolā lielākoties svārstās no 60 līdz 70, zemāk nekad nav nokrities. Zem skolas jumta ir pirmsskola, kopā ar to šogad ir 77 audzēkņi. Lielākā klase ir ar 11 skolēniem, iepriekšējos gados bija arī apvienotās klases. Tas gan nav mazinājis izglītības kvalitāti, šogad 9. klases centralizēto eksāmenu rezultāti bija par 20% labāki nekā vidēji valstī (viena skolniece bija no tām retajām, kas matemātikā ieguva 100%, liecībā nebija zemākas atzīmes par 9). Nekādā ziņā nevar apgalvot, ka lauku skolās nav izglītības kvalitātes.
Skolā strādā 18 pedagogi, tostarp sociālais un speciālais pedagogs. Ir arī logopēds un karjeras konsultants, pietrūkst tikai psihologa. Tehniskie darbinieki ir deviņi, vēl trīs kurinātāji, jo ir sava apkures sistēma kopīga ar kultūras namu, uzskaita S. Segliņa. Vakances visas ir aizpildītas. Tāpat kā vairākumā novada skolu – pedagogi ir vecumā 50+, gados jaunāks ir viens skolotājs, kurš māca dizainu un tehnoloģijas. G. Kampare atzīst, ka novadā kopumā skolotāju trūkums ir jūtams. Ir priekšmeti, kur tas ir akūtāk, piemēram, sportā, vēsturē, mūzikā (Liepājas Universitātē šogad neuzņem šajā specialitātē). Pat viena skolotāja aiziešana pelnītā atpūtā atstāj iespaidu uz kolektīvu, it īpaši, ja viņš mācījis vairākus priekšmetus. Arī slodžu sabalansēšana rada robus, un tad vienīgā izeja ir lūgt skolotāju paņemt vairāk kontaktstundu.
Cieši kaimiņos Aizputes vidusskola ir viena no lielākajām novada skolām, tajā mācās ap 500 bērnu. Arī vidusskolas posmā ir pietiekams skaits, kas neliek bažīties par statusa maiņu. Demogrāfiskā līkne nav nemainīga, tāpēc pērn skolā bērnu bija mazāk, šogad tā ir kāpusi uz augšu. Pamatskolā ir pa divām vai trim paralēlklasēm (ar vidēji 20 bērniem katrā), vidusskolā – divas. Arī pirmsskolas grupas ir pilnas, kas ļauj cerēt uz nākotni, skaidro direktores vietniece Irēna Catlakša. Pluss ir arī tas, ka pilsētā ir pieejams plašs interešu izglītības piedāvājums – gan mūzika, gan māksla, gan sports.
Skolēni pamatā ir no Aizputes, taču ir arī daļa to, kuri nāk no tuvākas un tālākas apkaimes, ir arī daži remigranti. Pedagogu kolektīvs ir stabils, ir atbalsta personāls, tostarp psihologs, kas te ir sastopams reizi nedēļā, jo ir pietiekami daudz skolēnu, kam nepieciešama speciālista palīdzība. Ir vairāki pedagoga palīgi, kuri tiek piesaistīti tur, kur ir tāda vajadzība. Šogad arī 9. klasē ir nodrošināts šāds atbalsts un papildu fakultatīvās nodarbības, lai uzlabotu sniegumu. Kardinālākus soļus spieda spert pagājušā mācību gada centralizēto eksāmenu rezultāti, jo bija skolēni, kuri nespēja sasniegt 10% latiņu, saka I. Catlakša.
Aizputes pagasta pamatskola, par spīti pilsētas tuvumam, ir pieprasīta – tajā ir 97 skolēni, jo ir vecāki, kuri grib, lai viņu bērns mācās mazākā klasē (30% skolēnu ir no pilsētas) ar vidēji desmit skolēniem. Tāpat svarīgi, ka šeit nav pilsētas vilinājumu un iespēju nobastot. Skolas direktore Renāte Goldberga uzsver, ka jau sākotnēji te skolas nams celts nelielam skaitam skolēnu, bet nekad mazāk par 89 nav nokrities, savukārt visvairāk bijis tajā gadā, kad slēdza Apriķu pamatskolu – tad te mācījās 111. Ik pa laikam, protams, tiek runāts par optimizāciju. Kā pasmaida direktora vietniece Sintija Liparte – tas noticis vēl tolaik, kad viņa pati šeit bija skolniece, taču nekāds verdikts no pašvaldības vadības nav bijis, kas liek cerēt – skola arī turpmāk Rokasbirzī, kā sauc apdzīvoto vietu, būs!
Re!Forma ir rakstu sērija, kurā analizējam kārtējo izglītības sistēmas reformu, kas var skart ap 10% izglītības iestāžu, – ar ko šī reforma atšķirsies no iepriekšējām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Re!Forma rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.